Tad es atkal stāvēju blakus Gudrībai. Viņš nerunāja ilgu laiku, bet man arī nebija vajadzīgi vārdi. Man bija vajadzīgs, lai mana dvēsele uzsūc visu redzēto. Es centos iedziļināties lielajā uzdevumā, lai mēs būtu Tēva pielūdzēji. Viņa priekšā, saule bija kā atoms, bet galaktikas – kā smilšu graudi. Un tomēr, Viņš ieklausījās mūsu lūgšanās, nepārtraukti baudot mūs, vērojot mūs, un, kā es biju pārliecināts, bieži sarūgtinoties par mums. Viņš bija daudz lielāks, kā cilvēka prāts spētu jebkad saprast, bet es zināju, ka Viņš bija pats emocionālākais visā visumā. Mēs varējām pieskarties Dievam! Katram cilvēkam ir spēks izraisīt Viņā prieku vai skumjas. Es to zināju teoloģiski, bet tagad to uzzināju tādā veidā, kas iznīcināja šķietami svarīgo visu pārējo.
Es nekādi nevaru to izteikt vārdos, bet zinu, ka man būs jāpavada uz zemes man atvēlētais laiks, pielūdzot Viņu. Tā bija kā jauna atklāsme: es patiešām varēju Dievam sniegt prieku! Es varēju sniegt prieku Jēzum! Es sapratu, ko Kungs domāja, kad Viņš teica, kāpēc Viņš gāja uz krustu. Jebkurš upuris būtu tā vērts, lai tikai aizskartu Viņa sirdi uz īsu mirkli. Es negribēju veltīgi tērēt laiku, kad uzzināju, ka tas var tikt izlietots pielūdzot Viņu. Bija acīmredzams, jo vairāk pārbaudījumi vai tumsa, kurā notiek pielūgsme, jo vairāk tā aizskar Viņa sirdi. Tas man lika vēlēties saņemt pārbaudījumus, lai caur tiem es varētu pielūgt Viņu.
Tajā pašā laikā, es jutos, kā Ījabs, kad viņš stāstīja, ka, lai gan iepriekš pazina viņu, bet kad ieraudzīja Viņu, tad nožēloja grēkus un sēdēja pīšļos un pelnos. Biju kā Filips, kurš bija ar Jēzu tik ilgi un nezināja, ka redzēja Tēvu caur Viņu. Cik apbrīnojami mūsu muļķības izskatījās eņģeļiem! Tad Gudrība atkal sāka runāt.
“Atceries, ka potenciāli pats mazākais no Manējiem var pieskarties Tēva sirdij. Tikai šis fakts vien dara viņu vērtību lielāku par visām pasaules bagātībām. Es atkal dotos uz krustu par vienu no viņiem. Es arī jūtu jūsu sāpes. Es zinu jūsu pārbaudījumus, jo mēs tajos dalāmies. Es jūtu katras dvēseles sāpes un prieku. Tieši tāpēc Es vēl joprojām nepārtraukti iestājos par jums visiem. Pienāks laiks, kad tiks noslaucītas visas asaras no katra acīm. Pienāks laiks, ka būs pazīstams tikai prieks. Bet līdz tam, sāpes var tikt lietotas. Nenovērsies no kārdinājumiem un pārbaudījumiem. Jūsu pati lielākā pielūgsme un pati lielākā jūsu ticības izpausme, kuras Mums patīk, nāk jūsu ciešanu laikā”.
Riks Džoiners
