Divi jauni cilvēki, sadevušies rokās, lēni iet gar jūras krastu. Viņi acīmredzami ir iemīlējušies. Viņi izstaro mieru un klusumu. Viņu acīs atspoguļojas iekšējā harmonija. Kad viņi smaida viens otram, viņu skatieni ir pilni uzticības, maiguma un abpusēja apbrīna. Šīs ir īpašas savstarpējās attiecības – tās ir grūti atrast, bet ir vērts meklēt. Daudz vieglāk ir atrast vētrainu, kvēlojošu kaisli, kura ir kā vulkāna izvirdums, izmetot karstu lavu. Lai gan tāda veida kaisle var būt aizraujoša, tā ne vienmēr ir mīlestības pazīme. Personīgi runājot, dažos gadījumos viņa pat liedz mums iepazīt patieso mīlestību. Kaisle mūs var aptumšot un notriekt no ceļa. Viņa ir spējīga novērst mūsu uzmanību no jūtām un padarīt neredzamu, ka mūsu savstarpējās attiecības ir briesmās vai, vēl ļaunāk, apdraud mūsu emocionālo un garīgo veselību.
Lūdzu, nedomājiet, ka es piedāvāju kļūt tik steriliem, lai nemitīgi visu kontrolētu, pat atrodoties sava laulātā apskāvienos. Es tikai gribu piebilst, ka bieži mēs izvēlamies partnerus pēc fiziskās pievilcības, bet pēc tam konstatējam iekšējās pievilcības trūkumu, kurš mūs varētu noturēt, kad viņi mainās. Bet tie patiešām mainās. Ja jūs nodzīvosiet pietiekami ilgi, tad sapratīsiet, ka dzīve – lielisks izlīdzinātājs. Jaunie kļūst veci. Skaistuļi kļūst vienkārši simpātiski, bet gludās jaunības līnijas dod vietu nobriedušam pieredzes ovālam. Ja attiecības balstās uz fizisko pievilcību, tad kas notiks, kad fiziskais skaistums izbalēs? Kas notiks, kad degošā liesma pārvēršas par gruzdošām oglēm? Patiesa mīlestība ir spēcīgāka par šo un var izturēt laiku pārmaiņas. Turklāt, īsta mīlestība ir līdzīga dārgam vīnam, kurš ar gadiem kļūst vēl garšīgāks.
Nesen draudzē pie skatuves pienāca jauna sieviete. Sev priekšā viņa stūma invalīda ratiņus, kurā sēdēja vīrietis. Viņa ķermenis bija izgriezts, bet seja – uz visiem laikiem izkropļotā grimasē. Sakņupis savā ratiņkrēslā, vīrietis, likās, neko nemanīja sev apkārt.
Es nokāpu no skatuves, lai aprunātos ar šo sievieti un uzzinātu, kādas ir viņas vajadzības. Es biju pārliecināts, ka viņa bija medmāsa, kuras pienākumos bija rūpes par šo bezpalīdzīgo. Pieliecoties, es viņai iečukstēju ausī: “Kā es jums varu palīdzēt?” Es biju pilnīgi pārliecināts, ka viņa palūgs man aizlūgt par viņas pacientu, un biju satriekts, kad viņa pateica, ka šis vīrietis – viņas vīrs. Augstu turot zodu, viņa pajautāja, vai viņa ar vīru var pievienoties mūsu draudzei. Viņa runāja ar lepnumu, it kā viņš tai stāvētu līdzās elegantā uzvalkā. Es uzreiz neatradu, ko teikt, apmulsis par savu piedāvājumu un līdzi jūtot viņu stāvoklim. Kamēr es mēģināju atrast vārdus atbildei, viņa noliecās, lai noķertu siekalu plūsmu, kas tecēja no viņas vīra mutes. Ar mīlestību notīrot viņa seju, viņa iztaisnojās un turpināja savu stāstu. Viņas vīrs nokļuva briesmīgā avārijā, pēc kuras palika gandrīz bezpalīdzīgs. Vienā dienā no vesela, žirgta, vīrišķīga vīrieša viņš pārvērtās tajā, kas tagad sēdēja manā priekšā. Man vajadzēja norīt, lai slēptu asaras, jo mani piepildīja apbrīna un pat godbijība pret šo sievieti, kura spēja mīlēt šo vīrieti neskatoties ne uz ko un izturējās pret viņu ar milzīgu maigumu. Es zināju, ka viņa dzīvoja ar vīrieti, kurš vairāk nespēj viņu apskaut, pieskarties viņai vai iečukstēt ausīs mīlestības vārdus. Viņš viņu nenoglāstīja maigi, kamēr viņi ģērbās, lai ietu uz draudzi, un neraidīja viņai maigus skatienus, kas apsolītu mīlestību un apmierinājumu. Viņš neskūpstīja viņas kaklu, kad viņa iznāca no dušas un viņas āda bija noklāta ar ūdens lāsēm. Es zināju, ka viņu pieskata, bet neviens nepieskatīja viņu.
Es stāstu šo gadījumu, lai uzsvērtu, ka dzīve patiešām atnes pārmaiņas. Kad mēs stāvam Dieva, draudzes un mācītāja priekšā, mēs dažās minūtēs dodam apsolījumu, kurus vajadzēs izpildīt nākamos piecdesmit un varbūt vairāk gadus. Mēs dodam šos solījumus un soļojam nākotnē – negaidītu notikumu virpulī. Šie solījumi – kā čeks bez summas, kuru izrakstījis liktenis, kad mēs kopā ejam pa dzīvi. Pilnīgi iespējams, mums vajadzēs izpildīt savus solījumus – tos pašus, “priekā un bēdās, slimībā un veselībā, nabadzībā un bagātībā”. Vai mēs spēsim turēt šos apsolījumus, kad saskarsimies ar grūtībām, nabadzību un slimībām?
T.D.Džeiks
