Kungs veic radīšanas brīnumus. Viņš rada materiālās lietas no neeksistējošas matērijas. Un Dievs sacīja: “Lai top gaisma.” Un gaisma tapa (1.Mozus 1:3). “Un Dievs radīja lielus jūras zvērus un visus dzīvus radījumus” (1.Mozus 1:21).
Dievs visā Savā spēkā ir nostiprinājies mūsos caur Jēzu Kristu, lai ar šī spēka palīdzību radītu cilvēka ķermeņa daļas, kuras ir nolietojušās. Pērkot mašīnu vai elektroierīces, jums ir jāparūpējas par rezerves daļu iegādi, ja vecās nolietojas. Dievs mūs mīl un rūpējas par mums daudz vairāk, nekā mašīnas konstruktors rūpējas par saražotajām mašīnām, paredzot iespēju nomainīt ķermeņa daļas, kuras ir izgājušas no ierindas vai vienkārši nolietojušās.
Jūs arī varat radīt lietas no neesošā, Dieva spēkā un Jēzus Kristus vārdā.
Bībele mums saka, ka Dievs mirušos dara dzīvus un un sauc neesošu kā esošu (Romiešiem 4:17).
Drīzumā pēc tam, kad mēs ar Frensisu saņēmām kristību Svētajā Garā, es sēdēju un lasīju Bībeli, un pēkšņi Svētais Gars mani apgaismoja un manā priekšā kļuva dzīvas rindiņas no Rakstiem: “Un Jēzus aizgāja no turienes; Viņš nāca pie Galilejas jūras, uzkāpa kalnā un tur apsēdās. Un daudz ļaužu atnāca pie Viņa un atveda sev līdzi tizlus, kroplus, aklus, mēmus un daudz citu un nolika tos pie Jēzus kājām, un Viņš dziedināja tos, tā ka ļaudis brīnījās, redzēdami mēmus runājam, kroplus veselus, tizlus staigājam un aklus redzam, un viņi slavēja Israēla Dievu” (Mateja 15:29-31).
Es devos uz savu grāmatveža biroju, bet šīs rindiņas visu dienu neizgāja man no galvas. Es pazvanīju Frensisai un teicu: “Kungs gatavojas veikt radīšanas brīnumus mūsu kalpošanā. Tiem, kuri ir zaudējuši rokas un kājas, tās izaugs Dieva spēkā! Mēs redzēsim, kā koka protēžu vietā izaugs īstas kājas!” Mūsu ticība auga tādā mērā, kā mēs par to runājām, it kā jau paši būtu piedzīvojuši mo līdzīgu.
Pēc diviem mēnešiem mēs braucām uz Floridu uzstāties vienā no draudzēm, kur nebija Svētā Gara klātbūtnes. Draudzes mācītājs mūs brīdināja, lai mēs beigtu kalpošanu ne vēlāk kā deviņos vakarā, jo draudzes locekļi vienkārši piecelsies kājās un dosies mājās, ja mēs viņus pārāk ilgi aizturēsim.
Kungs sāka izpaust savu satriecošo spēku, un pēc vienpadsmitiem vakarā Kunga godība apspīdēja kādu četrpadsmitgadīgu puisi. Mēs jautājām viņam: “Ko tu gribētu paprasīt Jēzum?” Viņš izstiepa savu roku, mums parādot, ka viņam nav īkšķis, kurš nelaimes gadījuma rezultātā tika nogriezts pašā locītavas sākumā. Puisis teica, ka viņš gribētu, lai Dievs izaudzētu viņa zaudēto pirkstu.
Aleluja! Mēs bijām neizsakāmi priecīgi!
Klātesošie sēdēja, kā eliktrificēti, par cik viņi redzēja Kunga izpausmes brīnumus – brīnumu pēc brīnuma. Neviens nevarēja nosēdēt savā vietā. Daudzi stāvēja uz baznīcas soliem, bet citiem pat izdevās nostāvēt uz solu atzveltnēm, turoties pie tiem, kuri stāvēja uz soliem.
Zēnam palūdza piecelties un izstiept roku uz priekšu, lai visiem būtu redzam atšķirība. Pēc tam mēs pavēlējām īkšķim izaugt Jēzus Kristus vārdā. Visa zāle draudzīgi skandināja: Audz, audz, audz!” Pēkšņi īkšķis sāka augt. Varēja redzēt, kā pirksta gals lēni stiepjas uz otras rokas īkšķa fona.
Kungs demonstrēja tos satriecošos brīnumus, kurus Viņš radīja pirmajās radīšanas dienās uz zemes. Pāris minūtēs lielais īkšķis izauga normālā izmērā un kļuva tieši tāds pats, kā viņa līdzinieks otrajai rokai.
Čārlzs Hanters