RAKSTNIEKA NOŽĒLA
Es turpināju iet, līdz ieraudzīju cilvēku, kuru es uzskatīju par vienu no visu laiku vislielākajiem rakstniekiem. Viņa patiesību dziļumi man šķita vislielākie no tiem, ar kuriem es sastapos savos meklējuma laikos.
“Es vienmēr ar nepacietību gaidīju šo tikšanos”, – izsaucos es.
“Es arī”, – atbildēja viņš ar patiesu sirsnību.
Mani pārsteidza viņa vārdi, bet es biju tik ļoti iepriecināts par tikšanos ar viņu, ka turpināju: “Man liekas, ka pazīstu jūs. Lasot jūsu darbus, es jutu, ka jūs kaut kādā veidā mani pazīstat. Man liekas, ka esmu jums parādā vairāk, kā jebkuram citam rakstniekam, kura darbi nav iekļauti Svēto Rakstu kanonā”, – turpināju es.
“Tu esi laipns pret mani, – atbildēja viņš. – Bet man ir ļoti žēl, ka es tev nekalpoju labāk. Es biju virspusējs cilvēks, un mani darbi bija virspusēji. Tajos bija vairāk pasaulīga gudrība, nekā dievišķās patiesības”.
“Kopš brīža, kad es šeit nokļuvu, es uzzināju, kas viss, šeit teiktais, ir patiesība, par cik jūs varat runāt tikai patiesību. Bet vienalga man ir ļoti grūti to saprast. Es jūsu darbus uzskatu par labākajiem no tiem, kas mums ir uz zemes”, – teicu es.
“Tev taisnība, – vaļsirdīgi atzīmēja slavenais rakstnieks. – Tas ir ļoti skumji. Katrs, kas atrodas šeit, un pat tie, kas sēž tuvāk Ķēniņam, nodzīvotu savas dzīves citādāk, ja vien viņiem būtu dota tāda iespēja. Es domāju, ka mana atkal nodzīvotā dzīve vairāk atšķirtos no manas iepriekšējās. Mani godāja daudzi ķēniņi, bet es neattaisnoju ķēniņu Ķēniņa man doto aicinājumu. Es izlietoju man dotās dāvanas un saprašanu tam mērķim, lai drīzāk piesaistītu cilvēkus sev un savai gudrībai, nevis Dievam. Turklāt, es Viņu pazinu pēc nostāstiem, tādā veidā aicinādams arī citus. Es padarīju viņus atkarīgus no sevis un citiem, kas bija man līdzīgi. Es pievērsu viņus vairāk loģiskām pārdomām, nekā Svētajam Garam, Kuru es gandrīz nepazinu. Es norādīju cilvēkiem nevis uz Jēzu, bet drīzāk uz sevi un uz tādiem, kā es, kuri pretendēja uz to, ka pazīst Viņu. Kad es šeit ieraudzīju Kungu, man gribējās savus traktātus saberzt druskās, kā to izdarīja Mozus ar zelta teļu. Mans prāts bija mans elks, lai visi to pielūgtu. Tavs augstais novērtējums par maniem darbiem nebūt mani neiepriecina. Ja es būtu pavadījis tikpat daudz laika, lai iepazītu Viņu, kā es to darīju, meklējot zināšanas par Viņu ar mērķi iespaidot citus ar savām atziņām, tad daudzi no tiem, kas atrodas zemākajā debesu līmenī, sēdētu tagad troņos, kuri bija sagatavoti viņiem, un šajā istabā būtu bijis vēl vairāk cilvēku”.
“Es saprotu, ka atrodoties šeit, jūsu novērtējums par to, ko jūs esat izdarīji, ir patiess. Bet vai neesat pārāk stingrs pret sevi? – jautāju es. – Jūsu pūliņi man kalpoja kā garīgā barība daudzu gadu garumā, un ne tikai man vienam, bet arī daudziem citiem cilvēkiem”.
“Nē, es neesmu pārāk stingrs pret sevi. Viss manis sacītais ir patiesība, par cik tas viss tika apstiprināts brīdī, kad stāvēju Dieva Troņa priekšā. Es izdarīju daudz, taču man tika doti vairāki talanti, kā jebkuram citam, kas atrodas šeit, un es tos apraku zem sava garīgā lepnuma un ambīcijām. Tāpat kā Ādamam bija dots vest visu cilvēci brīnišķīgā nākotnē, bet ar savu krišanu Viņš miljardiem dvēseļu noveda pie pašām smagākajām traģēdijām. Kopā ar varu nāk arī atbildība. Jo lielāka vara tev dota, jo lielāks tev potenciāls, kā priekš labā, tā arī priekš sliktā. Tie, kas valdīs kopā ar Kungu mūžīgi, iepazīs pašu dziļāko atbildību. Neviens cilvēks nedzīvo pats par sevi. Katra cilvēka kļūda, tāpat arī uzvara atbalsojas ar daudz lielāku spēku, nekā mēs to spējam saprast, pat nākamajās paaudzēs”.
Es pārdomāju to, kā šis cilvēks rakstīja savus darbus ar pašām skaistākajām un noslīpētākajām frāzēm. Droši vien viņš domāja, ka ir nepārspējams vārdu meistars, pārvēršot vārdus mākslas darbos. Bet šeit viņa runa bija pavisam vienkārša, bez tā īpašā šarma, kas bija viņa darbos. Protams, viņš zināja, par ko es domāju, kā arī visi pārējie šeit esošie, bet viņš turpināja runāt par to, ko uzskatīja par pašu svarīgāko.
“Ja vien es būtu meklējis Kungu, nevis zināšanas par Viņu, tad daudzi tūkstoši, kurus es būtu vedis pa pareizu ceļu, atvestu šeit miljonus. Katrs, kas sapratīs patieso varas dabu, nekad nesāks to meklēt, bet pieņems to tikai tādā gadījumā, ja zinās, ka šī nasta ir no Kunga. Tikai Viņš var lietot varu neklupdams. Nekad nemeklē savu ietekmi! Meklē vien Kungu un vēlies vien Viņa nastas. Mana ietekme nekļuva par tavas sirds barību, bet drīzāk par lepnumu tavā atziņā”.
“Kā es varu zināt, ka nedaru to pašu?” – jautāju es, par cik domāju par saviem uzrakstītajiem darbiem.
“Centies sevi pasniegt cienīgu Dievam, nevis cilvēkiem”, – atbildēja viņš, ejot atpakaļ uz savu vietu. Pirms nozuda, viņš pagriezās un viegli uzsmaidīja, dodot man pēdējo padomu: “Neatdarini mani”.
Riks Džoiners
