Pēc tam pie manis pienāca sieviete, kuru es nepazinu. Viņa bija tik skaista un izstaroja tādu žēlastību, ka aizrāvās gars, bet tajā pašā laikā viņa neizskatījās ne jutekliska, ne valdzinoša.
“Uz zemes es biju viņa sieva, – sāka viņa. – Vairākums no tā, ko tu zini par viņu, nav nācis ne no viena cita, kā no manis. Tāpēc tagad es gribu izstāstīt ne tik daudz kā par viņu, kā par mums. Tu vari reformēt draudzi bez savas personīgās dvēseles reformēšanas. Tu vari diktēt vēstures gaitu un tomēr neizpildīt Tēva gribu vai neatdot godu Dēlam. Tu vari veltīt sevi tam, lai ietekmētu cilvēces vēsturi, bet tavi sasniegumi iztvaikos kā dūmu mākonis”.
“Bet jūsu vīra darbs vai jūsu darbs atstāja neparastu ietekmi uz visām nākamajām paaudzēm. Grūti pat iedomāties, cik tumša būtu pasaule bez tā”, – es protestēju.
“Jā, tā ir taisnība. Bet tu vari iemantot visu pasauli un tomēr pazaudēt savu paša dvēseli. Tikai tad tu varēsi patiešām ietekmēt pasauli, Dieva mūžīgā un paliekošā mērķa vadīts, ja saglabāsi savu dvēseli tīru. Mans vīrs zaudēja dvēseli manis dēļ, un viņš to atguva atpakaļ tikai savas dzīves beigās, kad es tiku paņemta no zemes prom tā dēļ, lai viņš varētu to izdarīt. Vairākums no tā, ko viņš paveica, viņš drīzāk darīja manis dēļ, nekā Kunga dēļ. Es spiedu uz viņu un pat devu viņam zināšanas, kuras vairākumu no tām viņš pielietoja savās mācībās. Es viņu lietoju kā turpinājumu savam “es”, par cik būdama sieviete, es tajā laikā nevarēju pretendēt, lai tiktu atzīta kā garīgais līderis. Es sagrābu viņa dzīvi, lai pati dzīvotu caur viņu. Drīzumā viņš sāka darīt visu tikai tā dēļ, lai labi izskatītos manās acīs”.
“Jūs laikam viņu ļoti mīlējāt” – teicu es, paskatoties uz viņas vīru.
“Nē, es vispār viņu nemīlēju. Viņa arī nemīlēja mani, patiesību runājot, pāris gadus pēc kāzām mēs pat nepatikām viens otram. Bet mēs bijām vajadzīgi viens otram, tāpēc mēs atradām iespēju sadarboties. Mūsu laulība nebija mīlestības saite, bet gan verdzības saite. Jo vairāk mēs tādā veidā sasniedzām panākumus, jo nelaimīgāki kļuvām un jo vairāk apmānījām tos, kas sekoja mums. Dzīves beigās mēs bijām dziļi iztukšoti un nožēlojami cilvēki. Jo lielāku ietekmi tu panāc ar sava paša virzīšanos, jo vairāk spēka tev ir jāpieliek, lai noturētu šo ietekmi, un jo tumšāka un ļaunāka kļūst tava dzīve. Valstu vadītāji baidījās no mums, bet mēs baidījāmies no visiem: sākot no valstu vadītājiem un beidzot ar zemniekiem. Mēs nevienam nevarējām uzticēties, jo paši dzīvojām tādos melos, ka nespējām uzticēties viens otram. Mēs sludinājām mīlestību un uzticību, par cik gribējām, lai visi mūs mīlētu un uzticētos mums, bet paši baidījāmies no cilvēkiem un slepenībā tos pievīlām. Sludināt varenas patiesības, bet nedzīvot pēc tām, nozīmē būt lielākajam liekulim un pakļaut savu dvēseli lielām mocībām”.
Viņu vārdi, kā āmurs, sita pa manām smadzenēm. Es redzēju, ka mana dzīve jau gāja tajā pašā virzienā. Cik veiksmīgs es biju tajā, lai sevi paaugstinātu vairāk, kā Kristu? Es sāku saprast, ka bieži cenšos pierādīt savu vērtību, īpaši tiem, kuri mani nemīlēja vai kuru es uzskatīju par saviem sāncenšiem. Es ieraudzīju, cik daudz manā dzīvē bija uzceltas fasādes, kas rotāja manu izpušķoto tēlu, lai visiem būtu skaidrs, kas es tāds esmu. Bet šeit es nevarēju paslēpties. Visi šajā lielajā liecinieku mākonī zināja, kas patiesībā es biju un, kas slēpās aiz manu izpušķoto motīvu plīvura.
Es vēlreiz paskatījos uz šo pāri. Tagad viņi bija bez viltus un no viņiem virmoja neuzspēlēta labestība, ka bija neiespējami apšaubīt viņu motīvus. Viņi bija gatavi runāt par saviem pašiem riebīgākajiem grēkiem manis dēļ, un patiesi priecājās par to, ka var man palīdzēt.
“Laikam jau man par jums izveidojies nepareizs priekšstats, ko ieguvu, lasot par jums vēstures grāmatās, bet tāpat jūsu darbu dēļ. Bet tagad, es vēl vairāk jūs cienu. Lūdzu, lai es spētu aiznest no šīs vietas to nedalāmību un brīvību, kāda patreiz ir jums. Es esmu noguris slēpties aiz sevis paša izskaistinātā tēla. Kā es vēlos iegūt šo brīvību”, – skumīgā balsī teicu, karsti vēlēdamies atcerēties katru šīs tikšanās detaļu.
Riks Džoiners
