Sāc ar savu namu. Sāc kareivīgi vest savu ģimeni uz pestīšanu. Daudzi vecāki maz velta vai vispār nevelta uzmanību saviem bērniem, kamēr nav par vēlu. Viņu degunu priekšā bērni iet tieši pie velna.
Viņi ļauj saviem bērniem tikties ar sliktiem draugiem, atnest dēmonisku mūziku mājās un skatīties pasaulīgas televīzijas programmas.
Vecāki saka: “Es nezinu, kas atrodas mana dēla istabā”.
Kas ir noticis ar šiem vecākiem? Viņiem ir jāzina, kas ir dēla istabā un no kurienes tas uzradies. Visam, kas nenāk no Dieva, ir jātiek izmestam ārā. Jums ir jāsaka saviem bērniem, kamēr viņi dzīvo ar jums zem viena jumta un ēd pie viena galda, jūs nepieļausiet, lai dēmoniskas lietas būtu jūsu mājā. Pretējā gadījumā, namā nebūs svētības. Pēdējo piecdesmit gadu laikā mēs esam pazaudējuši piecdesmit miljonus jauniešu tikai tāpēc, ka necīnījāmies par viņiem kā pienākas mūsu pašu ģimenēs.
Kāpēc mācītāju bērni lielākā daļa iet pie velna? Es to nesaprotu. Man ir trīs dēli, viens no viņiem ir biznesmenis, kurš darbojas mūsu kalpošanas lietās, otrs ir aizņemts mūsu TV-radiostacijā un trešais ir sludinātājs. Visi mani dēli mīl Kungu. Viņi kalpo Kungam, lai gan neviens viņus nepiespiež.
Iespējams, jums interesē, kāpēc viņi ir tādi. Tas notika tāpēc, ka mēs viņus audzinājām paklausībā un Kunga atmosfērā. Sapulcējoties pie vakariņu galda, mēs nekritizējām sludinātājus. Mūsu vakariņu galds nebija tā vieta, kur viņi varētu dzirdēt: “Ak, es tā esmu noguris kalpot Dievam, es nezinu, ko man darīt. Tik daudz cilvēki man ir uzkrituši virsū”.
Viņi nekad nav dzirdējuši šādas sarunas. Kad piecos vakarā es izgāju no draudzes ofisa, es aizslēdzu durvis, atstājot visas lietas iekšā, un teicu: “Palieciet šeit. Es pakarošu ar jums rīt”. Tad es gāju uz mājām un ļoti labi pavadīju laiku.
Mājās es nežēlojos sievai, kas bija uzklājusi galdu, cik smaga diena man ir bijusi. Daudzi sludinātāji pārāk daudz stāsta savām sievām. Sievām ir savas problēmas, viņas nes savu nastu. Kāpēc viņām vēl ir jānes savu vīru nasta? Rezultātā dažu kalpotāju sievas nonāk līdz nervu sabrukumam.
Un tā, mani zēni izauga vienotas ģimenes namā, kur mēs pavadījām laiku kopā. Mēs vārtījāmies pa grīdu un cīnījāmies. Mēs spēlējām golfu un gājām peldēties. Pat Manilā, Honkongā un Jeruzālemē mēs gājām uz tuvāko ūdens tilpni un peldējāmies kopā. Mēs ēdām kopā.
Es viņiem neteicu, cik smagu nastu es nesu. Tas ir starp mani un Dievu. Sludinātājiem un viņu sievām ir jāiemācās atdot sava nasta Jēzum. Viņš ir mūsu “Nastu Nesējs”.
Ej pie savas ģimenes. Glāb tēvu, glāb vectēvu, tanti. Ej pie viņiem.
Lesters Samrels