Es zināju, ka viss, ko Viņš teica, bija patiesība. Biju sludinājis to pašu vēsti daudzas reizes. Es domāju par to, kā Pāvils brīdināja Timoteju pievērst uzmanību viņa paša mācībām un to pildīšanai, un es sajutu, ka man ir vajadzīgas manis paša vēstis vairāk man, kā tiem, kam sludināju. Manu ieroča spīdēšana tagad mani apkaunoja vēl vairāk, nekā pieticības un pazemības apmetnis.
Es pagriezos, lai paskatītos uz durvīm. Baidījos doties atpakaļ caur tām, kamēr nebiju saņēmis atpakaļ lielāko daļu no savas vīzijas.
“Tagad tev ir jāiet”, – teica Gudrība.
“Kas atrodas otrajā pusē šim durvīm?” – jautāju es.
“Tavs aicinājums”, – atbildēja Viņš.
Es zināju, ka man ir jāiet. Man joprojām bija žēl, ka nevarēju iziet pa durvīm ar vīziju, kas man bija iepriekš, jo es jau zināju, cik tur bija tumši.
“Es kādu laiku būšu daudz atkarīgāks no citiem”, – nodomāju es un nolēmu uzticēties Kungam, nevis savai paša vīzijai. Nekavējoties manas acis kļuva redzīgākas.
Es gribēju vēlreiz atskatīties atpakaļ uz Lielo Zāli, lai pārliecinātos, vai manas acis ir sākušas redzēt tikpat labi, kā iepriekš, bet nolēmu to nedarīt. Es vienkārši nolēmu, ka tagad būtu labāk neatskatīties atpakaļ. Tad man blakus parādījās Gudrība, tikpat mirdzoša kā iepriekš. Manas acis pielāgojās gaismai tik ātri, ka tagad varēju paskatīties uz Viņu. Viņš neko neteica, bet skatīšanās uz Viņu man deva lielu drosmi. Bet arī tagad, es vēl joprojām jutu sirdsapziņas pārmetumus, ka nedzirdēju visu vēsti, kas man bija jāsaņem no lieciniekiem..
“Ja tu šo nožēlu pārvērtīsi atrisinājumā, pārbaudījumi būs daudz vieglāki. Tad, kad tavi ienaidnieki paaugstinās sevi pār tevi, tu pieaugsi lielākā autoritātē, lai pārvarētu Manus ienaidniekus”.
Kad es paskatījos uz durvīm, tad biju satriekts. Tagad es redzēju daudz vairāk nekā biju redzējis pirms tam, ka uz brīdi nodomāju, ka biju citu durvju priekšā. Tās, likās, kļuva vēl skaistākas un atšķīrās no jebkurām durvīm, kādas es jebkad biju redzējis, pat šajā Valstībā. Uz tām bija uzrakstīti vispacilājošākie vārdi visskaistākajā rakstā, viss zeltā un sudrabā. Tās bija izgreznotas ar skaistiem dārgakmeņiem, ko es nemaz nepazinu, bet tie bija tik neatvairāmi, ka grūti bija no tiem novērst skatienu. Tie visi bija dzīvi. Tad es sapratu, ka arī pašas durvis bija dzīvas.
Kamēr es skatījos uz durvīm, Gudrība uzlika savu roku uz pleca.
“Šīs ir durvis uz Manu namu”.
Kad Viņš to pateica, es uzreiz sapratu, ka pievilcības spēks, ko tagad jutu šo durvju virzienā, bija tas pats, ko jutu, kad skatījos uz Viņu. Viņš bija durvis.
“Kā kaut kas tik brīnišķīgs varēja izskatīties tik vienkāršs un nepievilcīgs iepriekš”, – nodomāju es. Kungs man atbildēja uz manu neizrunāto jautājumu.
“Tu nevari redzēt Manu namu, kamēr neredzi Mani Manos ļaudīs. Kad tu sāki patiešām dzirdēt Mani caur Maniem ļaudīm, pirms tu novilki apmetni, tavas acis bija atvērtas, lai sāktu redzēt Manu namu, kā tagad. Ir daudz vairāk godības, kuru tu redzēsi tajā, nekā tu to tagad spēj uztvert. Šīs ir durvis, bet ir kaut kas daudz vairāk. Kad tu atgriezīsies savā fiziskā laika pasaulē, tas ir tas, kas tev ir jāmeklē. Tas ir tas, uz ko tev jāvada Mani ļaudis. Tas ir tas, par ko tev ir jācīnās; un tas ir tas, ka tev ir jāpalīdz uzcelt Manu namu”.
Ar Gudrības roku uz manis es izgāju cauri šīm durvīm. Tās neatvērās, bet es izgāji tām taisni cauri pa vidu. Es neticu, ka cilvēku valodā atradīsies vārdi, ar kuriem var aprakstīt to, ko es sajutu, kad izgāju tām cauri. Vienā mirklī es redzēju visu laikmetu godību. Es redzēju zemi un debesis kā vienotu veselumu. Es redzēju eņģeļu miriādes, un redzēju cilvēku miriādes, kas bija ietērpti daudz lielākā godībā par jebkuru eņģeli. Viņi visi kalpoja Viņa namā.
Tagad es zināju aicinājumu. Pat pie visa tā, ka izgāju cauri tik daudz kam, es zināju, ka mans ceļojums ir tikai sācies.
Riks Džoiners
Grāmatas beigas
