Ticība – tā nav cerība. Tu vari visu dzīvi cerēt kļūt par miljonāru, bet tā arī nomirt nabags. Taču nav iespējams ticēt, ka kļūsi par miljonāru, un nomirt nabadzībā! Cerība paļaujas uz sapņiem, taču ticība ir darbība. Tur kur ir ticība, vienmēr kaut kas notiek.
Ticība spriež tā: “Es ticu, ka man būs miljons dolāri. Es savākšu nedaudz te un nedaudz tur (ievērojāt? tas ir pieaugums), bet tur vēl mazumiņš….” Taču cerība domā tā: “Lūk, es šeit apsēdīšos, un gaidīšu, Dievs noteikti kaut ko izdarīs”. Ticība – tā ir rīcība sadarbībā ar Dievu. Ticība – tas ir brīnišķīgs spēks, un Dievs vēlas tev to dot. Ticība stāv augstāk pāri mūsu idejām un sajūtām.
Es nezinu, vai Ābrahām spiedzīvoja garīgas sajūtas ceļā uz kalnu, kur viņš gāja, lai upurētu savu dēlu. Vienu es zinu, ka velns viņu kārdināja uz katra soļa. Taču Ābrahāmam bija ticība, kura palīdzēja viņam virzīties tālāk. Ticība viņu veda; tā bija viņa, kas uztaisīja altāri, viņa salika uz tā malku, tā bija viņa, kas pacēla roku pret apsolījuma dēlu un pielika pie viņa nazi. Rīcība!
Taču Dievs, redzot ticības rīcību, iesaucās: “Stāvi! Es sagatvaoju Jēru upurim, bet tu paskaties uz šo valsti, kur es tevi atvedu. Lūk Golgāta. Skaties, tur stāv trīs krusti”.
Krustu tur vēl nebija, bet ticība tos redzēja, par cik Kristus teica: “Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to” (Jāņa 8:56). Ābrahāms rīkojoties ticībā, ieraudzīja Dievu, kurš pienesa Sava Dēla upuri.
Ticība – neizsmeļama tēma.
Teikšu godīgi, es domāju, ka vēl neviens cilvēks nav ieniris ticības dziļumos. Tas nozīmē, ka tev un man ir atvērtas jaunas durvis.
Cilvēkam ir dabīgi paļauties uz to, kas viņam ir vistuvāk, – uz savu miesu. Tikpat dabīgi ir paļauties uz mūsu prātu: mums tas ir pieejams un tuvs. Bet Valstības ticība nav saprotama un ir nezināma. Dievs neiedeva Ābrahāmam ģeogrāfisko karti. Katra diena viņam bija jāsāk ar vārdiem: “Kungs, kur mēs šodien iesim?” Dzīve ticībā – pati skaistākā dzīve uz zemes.
Es šo nerakstītu, ja vien mēs nedzīvotu pēdējos laikos. Kungs caur pravieti Daniēlu apsolīja, ka tauta, kura pazīst Kungu, būs spēcīga un darīs varenas lietas pēdējos laikos (Daniēla 11:32). Tāpat caur pravieti Joēlu un apustuli Pēteri Kungs apsolīja izliet Savu Garu pār visu miesu. Mēs ar tevi kļūsim liecinieki pašai spēcīgākajai Dieva spēka izpausmei visā vēsturē. Dievs meklē tautu, kura uzticas Viņa Vārdam.
Dažus cilvēkus mulsina mācība par ticību, jo viņi negrib dzīvot ticībā. Viņi dod priekšroku materiālajai labklājībai, bet kas notiks, kad tā tiks viņiem paņemta nost?
Es ticu, ka runāju to pravietiski: “Ir pienācis laiks rīkoties ticībā! Ir pienācis laiks Viņa brīnumiem!”
Lesters Samrels