Ābrahāma un Sāras stāsts mani iedvesmo ticēt par neiespējamo dabiskajā dzīvē. Viņu ķermeņi bija miruši tam, lai radītu bērnu. Sāra vairs nespēja ieņemt bērnu.
Bet Dievs saka Ābrahāmam: “…daudzām tautām Es tevi esmu cēlis par tēvu” (Romiešiem 4:17). Padomājiet, Dievs Ābrahāmu bija cēlis par tēvu daudzām tautām, bet viņu cerības dabīgā veidā ieņemt bērnu bija zudušas! Iepriekšējo divdesmit gaidīšanas gadu laikā apstākļi kļuva arvien bezcerīgāki. Bet bija dots apsolījums.
Tagad, mans draugs, cik ilgu laiku tev ir reimatisms vai citas slimības, vai vajadzības? Cik ilgu laiku tu gaidi uz apsolījumu, bet tas arvien nav izpildījies? Vai tev ir jāturpina gaidīt? Paskaties, es tev gribu pateikt, ka visi cilvēki, kas ir glābti, ir svētīti caur uzticamo Ābrahāmu. Ābrahāms ilustrē Svēto Rakstu galveno domu – cilvēks, kurš spēja divdesmit piecus gadus ticēt Dievam, kad viss ar katru dienu pasliktinājās.
Ak, mīļais, Bībelē nav nevienas tēmas, kas visu manu ķermeni aizdedzinātu Dieva apbrīnā un Viņa taisnībā, kā šī tēma. Es redzu, ka Viņš nekad necieš neveiksmi. Viņš vēlas, lai mēs ticētu, un tad arī mēs nekad necietīsim neveiksmi.
Smits Viglsforts
