Psalmi 78:1- 4:
“Klausies, mana tauta, manu mācību, atveriet savas ausis manas mutes vārdiem! Es atdarīšu savu muti runai ar sakāmiem vārdiem, stāstīšu senlaiku mīklas. Ko esam dzirdējuši un zinām un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši, to mēs neslēpsim viņu bērniem, to mēs stāstīsim viņu pēcnācējiem: Tā Kunga slavenos darbus un Viņa spēku, un Viņa brīnumus, ko Viņš ir darījis.”
Taviem pēctečiem ir jāzina tās liecības, ko ir darījis Dievs. Pierakstiet un izstāstiet tās. Jums vienmēr ir jābūt stāstam, kas pagodina Dievu un pastāsta par to, ko Viņš ir izdarījis. Daudzi bērni neseko Dievam, kad izaug, tā iemesla dēļ, ka viņi nav dzirdējuši šos stāstus. Viss, ko viņi zina par Dievu, ir tas, ka vajag iet uz draudzi, kur lielāko daļu laika viņi dzird nosodījuma vārdu un stāstus par grēku.
Psalmi 78:5-6:
“Viņš ir cēlis liecību Jēkabā un devis bauslību Israēlā, Viņš ir arī pavēlējis mūsu tēviem, ka tā mācāma viņu bērniem, lai to zinātu vēlākais dzimums, bērni, kas vēl dzims, ka tie celtos un par to stāstītu arī saviem bērniem…”
Ievērojiet, tēviem tas ir jādara. Tas ir viņu pienākums izstāstīt bērniem par Vārdu. Un tā tam jāturpinās no dzimtas uz dzimtu. Apkopojiet savu radinieku stāstus, kad un kā viņi atnāca pie Dieva, pierakstiet to un dalieties ar to ar saviem bērniem un mazbērniem.
Lai viņi būtu saprātīgi (mācētu veselīgi domāt) un fokusētos uz Dievu, lai Viņš varētu viņus sargāt pilnīgā mierā.
Psalmi 78:7:
“Lai tie liktu savu cerību uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, un turētu Viņa pavēles.”
Bērni liks cerību uz Dievu, jo viņi dzirdēja liecības par to, kā to darīja viņu vecāki. Tiek ielikti ticības pamati. Bērni sapratīs, ka par visu vissvarīgākais ir tas, kas ir mūžīgs.
Karijs Bleiks
