Kamēr Gudrība runāja, manas acis atvērās tam, lai redzētu pašu skaistāko ieleju, kādu es jebkad esmu redzējis. Kalni, kas ieskāva ieleju un pati ieleja bija viszaļākās no visām, ko biju redzējis. Klintis bija kā sudraba nocietinājumi, koki bija skaisti ar kuplu vainagu. Vidū tecēja upe, ko baroja straumes no visiem apkārtējiem kalniem. Ūdens bija zilā krāsā, kas bija visdzidrākais zilums, kādu jebkad esmu redzējis, un brīnišķīgi saskanēja ar debesīm.
Katrs zāles stiebrs bija pilnīgs. Ieleja bija piepildīta ar daudz dažādiem dzīvniekiem, kas visi, šķiet, bija vislabākie no savas sugas, kas nebija slimi vai klāti ar brūcēm. Tie pilnīgi harmonēja ar ieleju un viens ar otru. Es nekad nebiju redzējis labāku vietu uz zemes.
Es prātoju, vai šī ieleja bija Ēdenes dārzs, bet tad ieraudzīju dažus apbruņotus karavīrus, aplūkojot ieleju. Citi karavīri vēroja katru strautu, kas ieplūst upē, bet pēc tam arī upi tajā vietā, kur bija pirmie karavīri. Sākumā es nodomāju, ka karavīri šeit ir lieki, ka viņi vispār nav nepieciešami šajā vietā, bet pēc tam ātri nomierinājos, jo kaut kā sapratu, ka viņiem tur bija jābūt.
Es pētīju šos kareivjus. Viņi bija noguruši pēc kaujas, bet joprojām laipni un atvērti. Viņi bija spēcīgi un izlēmīgi, taču izskatījās esam pilnīgā mierā. Viņi bija nopietni un mierīgi, bet arī piepildīti ar prieku un līksmību. Es nodomāju, ka karš vienmēr ir šausmīgs, un ja man nāktos iet cīņā, tad es labāk cīnītos plecu pie pleca ar šiem karavīriem.
Es pamanīju, ka viņu bruņas, likās, bija piemērotas tikai viņiem. Tās pilnīgi iederējās tā, ka viņi pārvietojās ar tādu grāciju, it kā tiem vispār nebūtu nekādu bruņu. Es varu teikt, ka tās bija daudz vieglākas un daudz izturīgākas par visām citām bruņām, kādas esmu jebkad redzējis. Bruņas arī, šķiet, bija pilnīgā kombinācijā ar ūdens krāsu, ar kalniem un zilajām debesīm. Drīz vien sapratu, ka tas bija tik tīrs šo krāsu atspulgs, kādu nekad iepriekš nebiju redzējis. Pašas bruņas bija “nezemišķā” sudraba krāsā, daudz piesātinātākas un tīrākas, nekā jebkurš sudrabs uz zemes. Kamēr es domāju, kas bija šie karavīri, Kungs sāka runāt.
“Mana Tēva namā ir daudz mājvietu, – atbildēja Viņš. – Šie karavīri – Mani celtnieki. Katrs no Maniem mājokļiem būs kā nocietinājums, no kuriem Es sūtīšu Savas armijas. Daži dosies uz priekšu kā bruņinieki, kas cīnīsies par nabagiem un apspiestajiem. Citi ies, kā nelielas komandas, kas iebruks ienaidnieka cietokšņos un atgriezīsies ar laupījumu. Dažus Es sūtīšu iekarot galvenās pilsētas, kur valdīs Mana patiesība un taisnība, bet citi apvienosies ar citu cietokšņu armijām, lai Manā patiesībā, Manā mīlestībā un Manā spēkā atbrīvotu veselas nācijas”.
Riks Džoiners
