Mēs visi esam dzirdējuši veco teicienu: “Redzēt – nozīmē ticēt”. Tas ne vienmēr ir pareizi, jo īpaši, kad iet runa par garīgo pasauli. Dieva Valstībā pareizi būtu teikt: “Ticēt – nozīmē redzēt”. Garīgajām ticības acīm nav nepieciešami redzami pierādījumi tam, lai ticētu.
Ticēt – nozīmē redzēt. Ticība atbrīvo mūsos spēju redzēt patiesību garīgajā pasaulē, kura dažkārt var būt apslēpta. Ticība mums atklāj Jēzu. Tā atklāj mums Paša Dieva sirdi. Tas ir kaut kas nezināms neticīgajiem, viņi to nevar satvert. Garīgo patiesību iepazīst tikai ar garu; tam ir nepieciešama ticība. Cilvēki bez ticības, pat vērojot brīnumus, nespēj tos saprast. Bībelē nav pierādījumu, ka kāds neticīgais kādreiz būtu atgriezies, tikai redzot brīnumu. Tāpēc farizeji varēja redzēt, kā Jēzus dara brīnumus, un pilnībā to ignorēt. Kad Jēzus sabatā sinagogā dziedināja cilvēku ar nokaltušu roku, viss, ko farizeji varēja redzēt, bija tikai likuma pārkāpums, kas aizliedza dziedināt šajā dienā. Patiesība ir tāda, ka Dieva valstība bija tik tuvu, un Mesija bija viņu vidū, viņiem izrādījās nesaprotams.
Dievs ir sagatavojis visvarenākās svētības tiem, kuri tic, nepieprasot pierādījumus. Daudzi cilvēki apustuli Tomu nosauca par “neticīgo Tomu”, jo viņš atteicās ticēt citu mācekļu liecībām, ka Jēzus ir augšmcēlies no mirušajiem. Viņš teica: “Ja es neredzu naglu zīmes Viņa rokās un savu pirkstu nelieku naglu rētās un savu roku nelieku Viņa sānos, es neticēšu” (Jāņa 20:25).
Nedēļu vēlāk Jēzus parādījās Tomam un piedāvāja viņam to izdarīt. Redzot Jēzu, Toms apliecināja savu ticību augšāmceltajam Kungam. Jēzus piebilda: “Tāpēc ka tu Mani redzēji, tu ticēji. Svētīgi tie, kas neredz un tomēr tic!” (Jāņa 20:29).
Ticēt – nozīmē redzēt. Ticība atver durvis svaidījumam, svētībām, gudrībai, spēkam un Dieva brīnumiem.
Mahešs Čavda
