Nav nekā brīnišķīgāka, kā dzīvot ticībā uz Dieva Vārdu. Īsta bībeliska ticība ir neuzvarama.
Pat tad, kad mēs saskaramies ar šķietami neatrisināmām situācijām un visi domā: “Nu viss, viņam ir beigas,”mēs turpinām iet ticības garā un izejam cauri šīm situācijām ar triumfu.
Mēs varam atskatīties uz tām un priecāties, zinot, ka “šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.” (1.Jāņa 5:4)
Ticība jums atver durvis, lai saņemtu visu, ko Dievs ir jums ir nodrošinājis Jēzū Kristū – no jaunpiedzimšanas līdz dziedināšanai un uzplaukumam. Jo vairāk jūs pieaugat ticībā, jo vairāk jūs varat staigāt uzvarā, jo ticība savieno jūs ar Dieva svētībām un dara jūs par uzvarētājiem katrā dzīves sfērā.
Kāds varētu teikt: “Es uzskatu sevi par ticības cilvēku, un tas nav padarījis mani par uzvarētāju.” Bet varbūt lieta ir tajā, ka jūs līdz galam nesaprotat, ko nozīmē pasauli uzvaroša ticība? Tā nav vienkārši teoloģiska doktrīna. Tas nenozīmē apmeklēt draudzi vai kopumā piekrist kristietības galvenajām doktrīnām. Ticība nozīmē ticēt tam, ko Dievs ir teicis Savā uzrakstītajā Vārdā, un ticēt tam tā, lai dzīvotu balstoties uz to, kas tajā ir uzrakstīts. Kā ir teikts Ebrejiem 11:1 karaļa Jēkaba tulkojumā: “Ticība – tā ir būtība tam, uz ko mēs ceram, un neredzamā pierādījumi.”
Ir viens svarīgs ticības aspekts, un tieši to palaiž garām daudzi kristieši. Viņiem patīk runāt par lieliem brīnumiem, kurus Dievs darīja pagātnē, vai par brīnišķīgām lietām, kuras Viņš paveiks nākotnē, bet viņiem kļūst neērti, kad kāds sāk runāt par to, lai ticētu Dievam tagad, tagadnē. Viņš atkāpjas atpakaļ, kad dzird mūs, ticības cilvēkus, kuri runā: “Dievs to teica, es tam ticu, un es to ticībā pieņemu tieši tagad!”
Viņi strīdas: “Jūs nevarat pavēlēt Dievam. Jūs vienkārši nevarat Viņam teikt, kas ir jādara.”
Bet mēs arī Viņam nesakām, ko darīt! Viņš runā mums, kas ir jādara. Mēs vienkārši ticam un runājam to, ko runā Viņš. Ja Viņš neteiktu kaut ko, tad mums nebūtu nekāda pamata ticībai. Bet, ja mēs to varam atrast Viņa Vārdā, ja Viņš jau ir pateicis, ka mums pieder noteiktas lietas, tad mēs tam varam ticēt un pieprasīt tās.
Paņemiet kā piemēru dziedināšanu. 1.Pētera 2:24 ir teikts, ka Jēzus brūcēm mēs esam dziedināti. Tāpēc, kad mums uzbrūk slimības, mēs varam nostāties uz šo vārdu un ticībā pasludināt, ka mēs esam dziedināti tieši tagad.
“Bet, Glorija, vai tad es nevaru teikt, ka reiz Dievs mani izdziedinās – drīz, iespējams, nākamajā nedēļā vai pēc divām nedēļām?”
Jā, bet tā nav ticība, tā ir cerība. Un, lai gan cerība, saskaņā ar Rakstiem ir kaut kas labs, taču pati par sevi tā nevar izdarīt visu, jo cerība mums liek skatīties nākotnē. Bet ticība ņem Dieva Vārdu un saka: “Tas ir mans šodien!”
Paskatieties vēl vienu reizi, kas uzrakstīts Ebreju 11:1. Tur ir teikts, ka ticība tagadnē – tā ir būtība tam, uz ko mēs ceram. Vārds būtība nozīmē “tas, no kā sastāv lietas; fiziskā matērija vai materiālais.”
Citiem vārdiem runājot, kad mēs ticam, ka to, ko ir teicis Dievs, ir pietiekami, lai dzīvotu ar to tieši tagad, mūsu ticība ņem mūsu cerību un pārvērš to materiālā būtībā. Tā dara taustāmu dabīgajā pasaulē to, ko Dievs jau ir devis un apstiprinājis garīgajā pasaulē.
Ticība atnes dziedināšanu jūsu fiziskajā miesā. Tā dod redzamu, taustāmu būtību tam, kam jūs ticat, lai jūs to varētu sajust, ieraudzīt, braukt tajā, uzvilkt to un ielikt to savā bankas kontā, lai baudītu to un izmantotu naudu tam, lai svētītu citus.
Glorija Koplenda