Šeit mēs varam gūt ļoti svarīgu mācību – ticība nav sajūtas. Kad tuvojas briesmas, bailes ir neizbēgamas. Kad mūsu ķermeņa ķīmija sūta signālus par tuvojošām briesmām mūsu smadzenēm vai arī mēs izjūtam spēcīgu sitienus, kad mūsu dzīves apstākļi ir drūmi un nomācoši, kad sāpes un slimības mūs spiež no visām pusēm, tad bailes un nemiers mūs pārņem kā dabisks rezultāts un kā sekas visam notiekošajam.
Bet ko tajā brīdī dara ticība? Tā noņem trīcēšanu ceļgalos, un mēs metam izaicinājumu paralizējošām bailēm un jebkurā gadījumā varam iet uz priekšu. Ar Dievu nekādas bailes mūs nevar apturēt. Mēs visu pārvaram. Ja mēs ticam, nekas to neizmainīs, neatkarīgi no tā, kas mūs piemeklē un kas nospiež. Jēzus teica, ka Viņa sekotājiem ir jāatdod sava dzīve Viņam, un “neviens mats no jūsu galvas nepazudīs” (Lūkas 21:18). JUMS – tieši jums ir jātic Dievam. Virspusēji jūra var būt nemierīga, bet dziļumā tā ir pilnīgā mierā. Ticība darbojas bez emocionālām reakcijām. Tā nemanāmi apgādā mūs ar stipras gribas spēku, mieru un gara klusumu. Tad tu ej, nevis saliecies, bet galvu augstu turēdams. Ticība mūs norauj no baiļu āķa. Ticība ir domāta ne tikai svētdienas dievkalpojumam, bet visai dzīvei. Ticība ir domāta ne tikai kalnu pārcelšanai, bet arī DZĪVEI. Dievs dāsni mums dāvā žēlastību dzīvei, ja mēs ticam. Taisnie no ticības dzīvos.
Reinhards Bonke