2. Korintiešiem 4:13: “Bet mums ir tas pats ticības gars…”
Bet mums ir tas pats ticības gars. Ticība – tas ir gars. Tas nav vienkārši kaut kas. Es esmu runājis ar milzīgu kristiešu skaitu, es pat grasos uzrakstīt mācību, kura, visdrīzāk, tiks saukta par “Kļūdainais pozitīvisms”. Daudzi kristieši ir “kļūdaini pozitīvi”. Kad jūs atrodaties viņu klātbūtnē, tad to vien dzirdat – “es esmu svētīts”, “slava Dievam”, viņi runā ļoti pozitīvi, bet, ja jūs paliktu vienatnē ar viņiem, vai arī ārpus draudzes sienām, tad viņu runa pēkšņi mainās un atskan: “Nezinu, ko man darīt, bet mēs lūdzam un uzticamies Dievam.” Nē, jūs -uztraucaties! Jūs cenšaties ar meliem aizvērt acis uz problēmu. Tāpēc nevajag teikt, ka jūs ticat, kad patiesībā tas nemaz tā nav. Jūs raizējaties. Jūs ticat tam, ka notiks tas, ko pasaule ir iepriekš paredzējusi. Pārstājiet! Piepildieties ar ticības garu. Ticības gars – tas ir tad, kad mēs esam pārliecināti tajā, ka Dievs ir ar mums, un tas izpaudīsies ārpusē.
Es bieži dzirdu, ka cilvēki runā par to, ka svētums ir iekšienē, nevis ārpusē. Tā ir patiesība, bet tikai daļēji. Jo tas, kas ir iekšienē, kļūs redzams ārpusē. Ja jums piemīt noteiktas rakstura īpašības, tad tās cilvēkiem būs pamanāmas. Svētums sirdī, radīs svētumu ārpusē. Tas ne pavisam nenozīmē, ka jums ir jānēsā lakatiņš un kleita līdz zemei. Lieta nav apģērbā. Bet tad, kad jūs pieņemat Dieva Garu, kurš sevī iekļauj ticības garu, jūs izstarosiet svētumu, tas izies no jums. Bet atcerieties, ka tas, kas jums ir iekšā, noteikti izies uz āru.
Ja jūs esat jaunpiedzimis, jums iekšienē ir Dieva miers, miers, kurš ir augstāks par jūsu saprašanu, neizsakāms prieks utt., un viss tāpēc, ka jūs jaunpiedzimāt garā. Bet jūs nesaskaraties ar pasauli ar savu garu, bet gan ar dvēseli. Daudzi kristieši ir jaunpiedzimuši garā, bet nav atjaunojušies dvēselē, viņu prāts nav atjaunots. Gars, kas ir jūsos, ir pastāvīgā mierā, bet tā iemesla dēļ, ka jūs neesat atjaunojušies prātā, jūsu dvēsele nav iemantojusi mieru. Daudzi atrodas pastāvīgā trauksmē, jūs to varat nomanīt, redzot kā viņi uzvedas.
Es daudz ko esmu iemācījies no lieliem Dieva ļaudīm. Viens no tādiem ir Lesters Samrels. Šie cilvēki ir paspējuši izdarīt tik daudz, bet neviens neievēroja, ka viņi kādreiz būtu steigušies. Viņi vienkārši gāja uz priekšu, soli pa solim. Cilvēki, kas tiem bija apkārt, varēja būt jau panikā, bet viņi vienkārši gāja uz priekšu. Citi nervozēja, viņu runa nojuka, bet viņi teica: “Viss būs labi, nav problēmu, viss būs tā, kā teica Dievs utt.” Kā viņi varēja tā runāt? Viņiem bija ticības gars. Un arī tāpēc, ka viņi audzēja mieru savā dvēselē.
Jums vajag, lai jūsu dvēsele būtu mierā, jo gars tiek atbrīvots caur dvēseli. Jūs varat izteikt vārdus garā, bet tie izies caur jūsu dvēseli un izlidos no jūsu mutes. Taču, ja jūsu dvēsele nav atbilstoša jūsu garam, ko var izdarīt tikai ar prāta atjaunošanu, tad vārdi, kurus jūs izrunāsiet, var būt ne tik tīri, tie ir “iekrāsoti” ar jūsu dvēseles pasaules uzskatiem. Tāpēc jums ir jāaudzē miers jūsu dvēselē. Jums tas nav jādara ar garu, jo tas jau atrodas mierā kopš jūsu jaunpiedzimšanas brīža.
Karijs Bleiks