Kristiešiem nav vajadzīgs īpašs aicinājums, lai izpildītu to, ko Kristus nepārprotami ir pavēlējis tiem izpildīt visā pasaulē. Viņiem vienkārši jāiemācās redzēt pasauli tā, kā to redz Dievs, un uzņemties godpilno misiju – būt par Viņa sūtņiem vai vēstnešiem tajā valstī vai apgabalā, kur viņi dzīvo.
Mūsu Kungs jautā: “Ko lai Es sūtu? Kas būs Mūsu vēstnesis?” (Jesajas 6:8). Jūs varat atbildēt kopā ar pravieti Jesaju: “Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jesajas 6:8).
Katram ticīgajam Kristū ir dotas pilnvaras, lai ietu un sludinātu tiem cilvēkiem, kurus viņi var sasniegt. Jūs jau esat aicināti. Jūsu priekšā ir atvērtas daudzas iespējas. Vajadzības ir lielas. Jums ir garantēti panākumi. Jūs, kā Kristus vēstnesis, esat aicināts piedalīties Viņa darbā. Jums nav jāgaida “īpašs aicinājums”.
Mēs esam dvēseļu iekarotāji tāpēc, ka mums ir dota Jēzus Kristus pavēle.
Pēdējie atvadīšanās vārdi, ar kuriem Jēzus uzrunāja savus sekotājus, bija vārdi: “Eita pa visu pasauli un pasludiniet evaņģēliju visai radībai” (Marka 16:15).
Šo pavēli Viņš deva visiem Saviem sekotājiem. Katram ticīgajam ir dota unikāla iespēja to izpildīt. Dalība Evaņģēlija sludināšanā – privilēģija, aicinājums, mērķis un katra kristieša kalpošana.
Kad Dievs, mīlestības pārpildīts, atdeva Savu Vienpiedzimušo Dēlu, Viņš to izdarīja priekš visas pasaules, lai “neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību” (Jāņa 3:16).
Visaugstākā privilēģija, kuru mums ir dāvājis Jēzus – privilēģija sludināt Labo Vēsti visai radībai. Tikai pakļaujoties Viņa aicinājumam, kristieši pa īstam var būt laimīgi.
Pirmie kristieši pildīja Kunga gribu dienu un nakti. Viņi saprata savu aicinājumu. Viņi turpināja to kalpošanu, kuru sāka Kristus. Viņi zināja, ka Kristus dzīvo viņos, darot caur viņiem to, ko Viņš darīja līdz tam, kad tika piesists krustā. Lūk kāpēc viņus sauca par kristiešiem.
T.L.Osborns
