Pastāv trīs iemesli, kuru dēļ cilvēki dodas laulībā. Amerikā vairākums apprecas miesas tieksmju vadīti. Citiem vārdiem runājot, tādas attiecības balstās uz iekāri. Lūk, kāpēc ir tik daudz šķiršanos. Miesas iekāre nav pietiekami stiprs pamats, lai uzturētu laulību un saglabātu vīra un sievas vienotību.
Otra cilvēku grupa dodas laulībā tāpēc, ka jūt savu dvēseļu un prātu saderību. Kā tas notiek? Jaunais cilvēks, kas apmeklē koledžu, iepazīstas ar studenti, un viņi bieži tiekas un pavada laiku sarunājoties.
Viņš sev saka: “Viņa taču domā tāpat kā es.” Un tā viņu prāti atrod saikni.
Pēc tam jaunie cilvēki kopā spēlē tenisu, un viņš domā: “Viņai taču patīk tas pats, kas arī man.” Un tā viņu dvēseles gūst baudu no vieniem un tiem pašiem priekiem.
Tagad puisis domā: “Viņas jūtas ir līdzīgas manējām. Man patīk viņas reakcija uz dzīves jautājumiem. Vai tas nav apbrīnojami? Kad viņa pieņem lēmumu, es viņu atbalstu!” Studenti izlemj, ka viņu dvēseles ir vienotībā šobrīd, šajā brīdī , tāpēc viņi apprecas.
Taču parastās simpātijas un kopīgās antipātijas, kura pašā sākumā viņus satuvināja, neveido stingru karkasu laulībai. Kāpēc? Tāpēc, ka simpātijas un antipātijas mainās. Un rezultātā viņš attīstās vienā virzienā, bet viņa – citā, un viņi vairs nerīkojas dvēseļu vienotībā, kā to darīja agrāk. Šie cilvēki vairs neskatās uz lietām vienādi. Viņu trauslā laulība rada plaisu, un tā kā viņiem nav nekā būtiska tās stiprināšanai, jaunie cilvēki izšķiras.
Trešais laulības iemesls – savienošanās garā. Tāds var notikt tikai starp diviem ticīgiem kristiešiem, kuri ir jaunpiedzimuši Dieva Garā. Lūk, kāpēc Bībele saka: “Nevelciet svešu jūgu kopā ar neticīgiem…” (2.Korintiešiem 6:14).
Kad es pirmo reizi satiku to jauno meiteni, kura vēlāk kļuva par manu sievu, es maz zināju par viņu. Taču mana miesa man teica, ka viņa ir skaista, bet tērzējot ar viņu, es uzzināju, ka mūsu dvēselēm ir daudz kopīga. Bet visvairāk mani Luīzei piesaistīja viņas acīmredzamā un pārbaudītā veltīšanās kalpošanai Kristum. Būdama misionāre Argentīnā, viņa atdeva daudz spēkus, lai sasniegtu zudušos tālos zemes nostūros.
Es sev teicu: “Viņa būs man piemērota sieva. Es esmu misionārs, un Luīza arī ir misionāre. Es domāju, ka Kungs gribētu, lai mēs apvienotos komandā un kopā paveiktu mūsu kristīgo darbu.”
Divus gadus mēs sarakstījāmies, jo tajā laikā misijas darbs mani mētāja pa dažādiem pasaules nostūriem. Tajā dienā, kad es saņēmu Luīzes atbildes vēstuli, kurā viņa pieņēma manu laulības piedāvājumu, es dienasgrāmatā ierakstīju tādu teikumu: “Lai Dievs savieno mūsu dzīves, lai mēs paveiktu lielu darbu Viņam visur.”
Dievs sagatavoja viņu manai dzīvei un sagatavoja mani būt par viņas vīru. Es iemantoju lielu prieku, mieru un apmierinājumu vienotībā ar šo svētīto Dieva sievieti. Luīza un es bijām vienoti garā, un katru dienu pateicos Dievam par to, ka Viņš man sūtīja viņu.
Praktiski mūsu piecdesmit laulības gadu laikā nebija neviena nopietna strīda, un mēs baudījām lielisku dzīvi. Mūsu namā nekad neizskanēja vārds šķiršanās, ja vien mēs nerunājām par kādu, par kuru mums bija jāaizlūdz.
Tagad, kad mana sieva aizgāja, lai būtu kopā ar Kungu debesīs, es ļoti pēc viņas skumstu, jo aizgāja daļa no manis.
Mūsu dzīves tā saplūda, ka mums gribējās visu laiku būt vienam ar otru kopā. Kad es strādāju savā kabinetā mājās, es bieži pacēlu acis un redzēju Luīzu klusu sēžam pretī.
Es jautāju: “Tu par kaut ko vēlies parunāt ar mani?” Sieva vienmēr atbildēja: “Nē, es vienkārši gribēju pabūt tev līdzās.”
Ja es piecēlos un gāju uz citu istabu, tad viņa man klusi sekoja. Luīza un es – mēs bijām kompanjoni šī vārda dziļākajā nozīmē.
Tie, kuri apprecas garā, sapratīs, ka viņu dvēseles un miesas vajadzības tiks brīnišķīgi apmierinātas. Prāts atrod kopēju pamatu izaugsmei, bet miesa rod apmierinājumu, kuri pārkāpj laika robežas. Visi trīs cilvēciskās dabas pamati plūst vienotībā, kas padara vīrieti un sievieti par vienu.
Un tā arī ir laulība.
Lesters Samrels
