Es sludināju Maltā. Mūs uzaicināja sludināt kādā pilsētā, kas ir kalnu rajonā. Mēs sludinājām draudzē, kurā mēs vēl nebijām bijuši. Mēs novadījām dziedināšanas skolu. Nākamajā dienā man palūdza aizlūgt par vienu cilvēku vārdā Andželo. Mani aizveda uz slimnīcu, kur bija Andželo palāta. Andželo tēvocis viņu sašāva ar ieroci. Nebija zināms ar nolūku, vai viņam tas gagījās nejauši. Andželo iekrita komā martā, bet mēs atbraucām jūnijā. Jau ilgu laiku viņa dzīvība tika mākslīgi uzturēta, jo viņa smadzenes bija mirušas. Viņa acis bija atvērtas un tās visu laiku smērēja ar želeju, jo viņš nevarēja tās aizvērt.
Man teica, ka tagad viņa ķermenī ir iekļuvusi infekcija un ārsti baidās, jo viņam bija temperatūra. Kad es iegāju viens pats, es teicu: “Andželo es esmu šeit, lai tevi pamodinātu! ” Es pieskāros viņam un teicu: “Jēzus vārdā mosties un, kad tu pamodīsies, tu būsi vesels un tavas smadzenes strādās, un tu atcerēsies visu! ” Es uzliku rokas un ļāvu dzīvībai plūst viņā. Kad es izgāju no palātas, visi, kas bija man līdzi, sāka jautāt: “Ko Dievs teica, vai ar viņu viss būs labi?”
Es teicu: “Jā, viņam viss būs labi!”
Viņi atkal jautāja: “Ko Dievs teica?”
Es atbildēju: “Dievs teica, ka uzliksiet rokas slimajiem un tie kļūs veseli”
Viņi teica: “Jā, bet vai Dievs tev teica kaut ko konkrētu?”
Es atbildēju: “Jā, Marka 16. nodaļu: jūs uzliksiet rokas slimajiem un tie kļūs veseli.”
Viņi teica: “Tātad, neko neteica.”
Es teicu: “Es tikko jums atbildēju, ko Viņš teica.”
Viņi teica: “Tātad tu domā, ka viņam būs labi?”
Es atbildēju: “Es zinu, ka viņam būs labi!”
Mēs atgriezāmies mājās, kur mūs izmitināja. Vakarā atbrauca cilvēks, kurš mani aizveda uz slimnīcu pie Andželo, un viņš izskatījās nomākts un noraizējies. Viņš teica: “Brāli, man jums kas ir jāsaka. Andželo nomira. “Es atbildēju: “Nomira? Tas mani pārsteidz!a” Viņš teica: “Labi, tiekamies rīt…”
Kad viņš aizgāja, es izgāju uz ielas. Es teicu Dievam: “Es šeit tik tālu neesmu atbraucis, lai sludinātu evaņģēliju un lūgtu par cilvēkiem, lai viņi nomirtu. Vai nu viņš dzīvos, vai nu es braukšu uz mājām, un nesludināšu!” Es nebraukšu un nesludināšu cilvēkiem, ka viņi dzīvos, bet beigās viņi nomirst.” Pēc pastaigas es atgriezos mājās un nākamajā dienā mēs atkal sludinājām skolā.
Šis cilvēks un Andželo tēvocis pienāca pie manis un teica: “Brāli, jūs dzirdējāt?” Es jautāju: “Par ko?” Viņi teica: “Par Andželo!” Es teicu: “Dzirdēju, ka viņš nomira. Viņi teica: “Nē, viņš ir dzīvs, viņš pamodās un visus pazina, viņa infekcija arī pazuda!” Man jautāja: “Kāpēc vakar, kad jums pateica, ka viņš ir miris, jūs teicāt, ka tas jūs pārsteidz?” Es atbildēju: “Es neesmu radis zaudēt”.
Tajā dienā kalpošana bija neparasta, jo visi pazina Andželo. Ne jau es viens vien lūdzu par lielu daudzumu slimajiem nākamajās dienās, bet arī visi, kas mācījās, lūdza un redzēja rezultātus.
Jautājums nav svaidījumā, bet gan tajā, ka tikai Jēzus ir svaidītais. Mēs runājam Viņa vārdus. Un tikai evaņģēlijs ir Dieva spēks uz pestīšanu. Tāpēc jautājums nav tajā, kā iemācīties dziedināt, bet gan tajā, kā sludināt ieslodzītajiem atbrīvošanu.
Karijs Bleiks
