Reiz Jeruzalemē pie Raudu mūra Tā Kunga Gars mani vadīja. Es redzēju jaunus vīriešus, kas bija savas vīrišķības plaukumā, tie sita sev pa krūtīm, rūgti raudāja un teica: “Kungs, cik vēl, Kungs, cik ilgi vēl?” Es viņiem sludināju par Jēzu. Nākamajā dienā pie manis ieradās desmit cilvēki, un ar viņiem rabīns. Viņi teica: “No kurienes nāca uguns? Kad jūs sludinājāt, mēs jutām uguni. Mūsu sinagogās nav uguns”.
Ak, brāli, Svētā Gara kristība – tā ir uguns kristība. “…Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni” (Mateja 3:1). Un es sāku viņiem stāstīt par Dieva apsolījumiem attiecībā uz Mesiju, par to, kā Viņš tika piesists krustā Golgātā. Dievs grib, lai mēs būtu tā piepildīti ar Svēto Garu, ka cilvēki sajustu spēku, sajustu uguni.
Aleksandrijā es uzkāpu uz kuģa. Es gribēju sludināt, bet nevarēju. Es nemācēju valodu un man nebija tulka. Es lasu Apustuļu darbos: “…ko Jēzus darījis un mācījis…”. Darīt, bet pēc tam mācīt. Es gribēju darīt, bet kā? Es biju gatavs, bet man nebija iespējas. Cilvēks nevar paredzēt iespējas. Viņam ir jāsaglabā gatavība. Iespēju dod Dievs, un tur, kur es stāvēju, uz klāja nokrita kāds vīrietis. Viņa sieva sāka kliegt: “Mans vīrs ir miris!” Kāds aizskrēja pēc ārsta, bet pirms viņš ieradās, es sāku rīkoties. Es teicu: “Jēzus vārdā!” un cilvēks atdzīvojās. Tur bija daudz uztraukuma, uz mani norādīja ar pirkstiem, un visi gribēja zināt, kas tad notika. Es viņiem to nevarēju izstāstīt, bet atradu piecus cilvēkus, kuri varēja mani pārtulkot. Un visi uz kuģa dzirdēja veco stāstu par Jēzu un Viņa mīlestību.
Neaizmirstiet, mums ir jāsāk darīt, bet pēc tam mācīt. Nav neviena, kurš mani ir mīlējis tā, kā Jēzus, un nav neviena, kurš mani varētu izdziedināt tā, kā Viņš. Viņš ir pazīstams ar manām slimībām. Viņš zina visas manas bēdas. Nav neviena, kas varētu mani dziedināt, kā Viņš. Šī patiešām ir kristība ar uguni.
Smits Viglsforts