Mani piepildīja mīlestība pret šiem karavīriem, no kuriem daudzi bija sievietes un bērni. Viņu ieroči bija pilnīgā nekārtībā, viņi bija notraipīti ar asinīm, tomēr nepadevās. Turklāt, viņi izskatījās priecīgi un mundri. Es tiem teicu, ka viņi ir pelnījuši lielāku cieņu, nekā es, par cik ir nesuši uz saviem pleciem pašu grūtāko kaujas daļu un nosargājuši savu teritoriju. Likās, ka viņi man netic, bet viņiem bija patīkami dzirdēt, ko es viņiem teicu. Turklāt, es patiešām jutu, ka tā bija patiesība.
Katra kalna līmenim bija jātiek Kristus karavīru ieņemtam, jo pretējā gadījumā tur aizlidotu pāri palikušie maitas putni un sāktu vemt un izdalīt izkārnījumus līdz tam brīdim, kamēr tur nebūtu iespējams nostāvēt. Uz vairākums kāpnēm atradās karavīri, kurus es atpazinu un kuri bija no dažādām denominācijām vai kustībām, kas veica spēcīgu triecienu tajā līmeņa patiesībā, kuru viņi aizstāvēja. Man kļuva kauns no tā, kā es izturējos pret dažām no šīm grupām, par cik labākajā gadījumā es uzskatīju viņus par atkritējiem un domāju, ka viņi atrodas ārpus Dieva pieskāriena. Bet šeit es ieraudzīju, cik viņi uzticami atvairīja niknos ienaidnieka uzbrukumus. Tas, ka viņi aizsargāja šīs pozīcijas, laikam, deva man iespēju turpināt kāpšanu kalnā.
Daži no šiem līmeņiem bija novietoti tādā veidā, ka no tiem bija redzama lielākā daļa pārējā kalna un kaujas lauka. Bet daži no līmeņiem bija tik izolēti, ka karavīri, atrodoties tajos, varēja redzēt tikai savu personīgo pozīciju. Likās, ka viņi pat nenojauš par to, kāda cīņa plosās ap viņiem. Visbiežāk viņi bija tik ievainoti no tenkām un apvainojumiem, ka pretojās jebkuram piedāvājumam, kas nāca no tiem karavīriem, kuri nokāpa lejā pie viņiem no daudz augstāka līmeņa un mudināja tos kāpt augstāk. Bet kad pie viņiem nokāpa cilvēks no pašas virsotnes, kas atspoguļoja Kunga godību, viņi klausīja to ar lielu prieku un drīzumā drosmīgi un izlēmīgi paši sāka kāpt kalnā. Kad es to redzēju, Gudrība bija mazrunīga, ar interesi vēroja manu reakciju.
ATKLĀTĀ REALITĀTE
Es skatījos, kā daudzi karavīri, kas pabija kalna virsotnē, sāka kāpt lejā uz visiem līmeņiem, lai atbrīvotu tos karavīrus, kuri aizsargāja sava līmeņa patiesību. Tā rezultātā, katrs līmenis sāka spīdēt no tās godības, kuru viņi atnesa sev līdzi. Drīzumā viss kalns spīdēja no Kunga godības, kura apžilbināja maitasputnus un dēmonus, kuri atradās tuvumā. Beidzot kalns sāka tik ļoti izstarot godību, ka kļuva līdzīgs Dieva dārzam.
Tiklīdz es atkal atrados Viņa klātbūtnē, tad uzreiz sāku godināt Kungu un slavēt Viņu. Nebija iespējams sevī noturēt emocijas un to godību, kura pārpildīja manu iekšējo būtību. Piedzīvojums kļuva tik spēcīgs, ka es apstājos. Gudrība stāvēja man blakus.
Uzliekot roku uz mana pleca, viņa teica: “Ieej pa Viņa vārtiem ar pateicību, Viņa pagalmos – ar pielūgsmi”.
“Bet tas bija tik reāli! Es jutu, it kā es atkal esmu tur, – iesaucos es.
“Tu biji tur, – teica Gudrība. – Tā vieta nav kļuvusi reālāka, bet tu esi izmainījies. Atceries, ko Kungs teica noziedzniekam pie krusta: “Šodien tu būsi ar Mani paradīzē”? Tu vari ieiet paradīzē jebkurā laikā. Kungs, Viņa dārzs un šis kalns – tas viss mājo tevī, jo Viņš ir tevī. Tas, par ko tu agrāk varēji nojaust, tagad kļuva par realitāti priekš tevis, jo tu pabiji kalna virsotnē. Iemesls tam, ka tu vari mani redzēt, bet citi – nē, nav tajā, ka tu ienāci tajā teritorijā, kur es dzīvoju. Tā ir tā realitāte, par kuru zināja pravieši, kas deva viņiem varenu drosmi, pat tad kad viņi vieni paši stāvēja pret veselām armijām”.
Riks Džoiners