Kad mums ir vīzija (redzējums), mums ir rītdiena. Taču ja mums nav vīzija, mēs neko nesasniegsim. Būt vīzijai, nozīmē uzzīmēt savā prātā to, kas neeksistē reālajā pasaulē.
Dievs sauc neeksistējošu, kā eksistējošu (Romiešiem 4:17). Dievs lika Ābrahāmam pacelt acis un paskatīties uz dienvidiem un ziemeļiem, austrumiem un rietumiem. Tāpat Dievs viņam teica: “Celies, pārstaigā zemi tās garumā un platumā, jo tev Es gribu to dot” (1.Mozus 13:17). Dievs deva Ābrahāmam tādu pavēli, jo gribēja ielikt varenu vīziju viņa sirdī. Ja mēs gribam kaut ko sasniegt, mūsu sirdī ir jābūt varenai vīzijai.
Mums ir jāiztēlojas tas, ko mēs vēlamies sasniegt, kā jau eksistējošu. Tāpat mums tas ir jāapliecina ar savu muti un pastāvīgi jāpateicas Dievam par šīs vīzijas īstenošanos.
Ja vīzijas nav, mēs nevaram gaidīt laimīgo “rītdienu”. Ja mēs gribam kaut ko īstenot, mums ir jāseko Dieva pavēlei. Savā sirdī mums ir jāuzzīmē neesošas lietas kā esošas. Kad Dievs apsolīja Ābrahāmam dēlu, viņam vēl nebija bērnu. Neskatoties uz to, Dievs izmainīja Ābrāma vārdu uz Ābrahāmu, kas nozīmē “daudzu tautu tēvs”. Viņa sievai Sārajai arī tika dots jauns vārds – Sāra, kas nozīmē “princese”. Kad Viņu vārdi tika izmainīti, viņi nesaņēma dēlu uzreiz tajā stundā. Sarunājoties viens ar otru, viņi teica “Daudzu tautu tēvs” un “Daudzu tautu māte”. Un Dievs neapšaubāmi darīja viņu pēcnācējus kā smiltis jūrā un kā zvaigznes debesīs, atbilstoši Ābrahāma vīzijai.
Ja mēs esam nokļuvuši ieslodzījumā mūsu apstākļu vainas dēļ un sakām: “Es esmu neveiksminieks; lai kā es necenstos, es esmu bezcerīgs”, mēs neizbēgsim no sakāves. Mūsu acis var neredzēt fizisku apstiprinājumu, mūsu ausis var nedzirdēt skaidru balsi no debesīm, mūsu rokas nevar sajust neko taustāmu, bet ja mūsu sirdī ir skaidra vīzija, mēs piedzīvosim satriecošus Dieva brīnumus. Mums ir jābūt spīdošam sapnim, kurš nedrīkst atstāt mūsu iztēli. Mums tas ir jāapliecina ar savu muti un stingri jāstāv uz Dieva apsolījumiem, neatkarīgi no tā, cik drūmi un nomācoši apstākļi ir mums apkārt.
Dāvids Jongi Čo
