SĀCIET AR TO, KAS UZRAKSTĪTS
Brālis Heigins pazina vienu sievieti, kura šķielēja, un viņai bija līdzīga liecība. Kad viņa piedzima, viņai tik stipri šķielēja, ka ārsti gribēja veikt operāciju. Vecāki atteicās, un no sešu mēnešu vecuma viņi piesēja viņai pie galvas brilles, lai viņa spētu redzēt. Viņa izauga, un vienā no brāļa Heigina sapulcēm viņa izgāja priekšā, lai par viņu aizlūgtu, vēl joprojām ar brillēm, kurām bija biezas lēcas. Viņš viņai uzlika rokas, un viņa noņēma brilles, un tas bija viņas ticības solis. Viņai bija pareizs priekšstats. Ir ļoti svarīgi rīkoties uz Dieva Vārda pamata, nevis būt tikai klausītājam. Bet kad viņa mēģināja apsēsties pie mašīnas stūres, par cik viņas dziedināšana vēl nebija parādījusies, tas kļuva ļoti bīstami. Turklāt tādā veidā viņa pārkāpa likumu. Viņas tiesībās bija ierakstīta prasība nēsāt brilles.
Viņa jautāja: “Brāli Heigin, ko man darīt?”
Brālis Heigins teica; “Turpiniet nēsāt brilles, bet katru rītu, kad jūs tās uzliekat, sakiet: “Es ticu, ka pieņemu dziedināšanu savām acīm”. Un katru reizi, kad jūs par tām atceraties dienas laikā, runājiet tos pašus vārdus: “Es ticu, es pieņemu dziedināšanu savām acīm””.
Viņa veltīja sevi tam, lai darītu to, un pēc dažiem gadiem, kad brālis Heigins atkal satikās ar viņu, viņas acis bija pilnībā veselas. Viņš jautāja viņai par to, kas notika, un viņa teica: “Katru dienu daudzas reizes dienā es runāju un runāju šo: “Es ticu, ka saņemu dziedināšanu savām acīm”. Pagāja trīs mēneši, un nebija nekādas izmaiņas. Bet es turpināju to darīt nākamos trīs mēnešus un pamanīju pozitīvas izmaiņas. Vēl pēc trim mēnešiem es atnācu pie ārsta, un viņš teica, ka man ir lieliska redze”.
Padomājiet par to! Viņa varēja padoties pēc pirmajiem trim mēnešiem, kad neredzēja nekādus rezultātus. Viņa varēja padoties pēc sešiem mēnešiem. Bet slava Dievam, viņa nepadevās. Rezultātā tas, ko viņa runāja, īstenojās pēc deviņiem mēnešiem – pilnvērtīga redze.
Es atceros, kā reiz pie manis atnāca gripas simptomi, un es nevarēju gaidīt deviņus mēnešus, lai saņemtu savu dziedināšanu. Tā man bija vajadzīga nekavējoties, par cik man bija jāiet sludināt. Man ļoti sāpēja, un es gribēju palikt gultā, bet tā vietā es gāju un apliecināju atkal un atkal: “Kristus brūcēs es esmu dziedināts. Es ticu, ka saņemu savu dziedināšanu. Jēzus brūcēs es esmu dziedināts. Es ticu, ka saņemu”.
Es pat skaitīju, cik reizes es to runāju (nezinu, kāpēc es tā darīju, bet es priecājos, ka es to izdarīju). Es teicu: “Es ticu, ka saņemu savu dziedināšanu” divi simti divdesmit deviņas reizes, jūtoties tikpat slims, kad es sāku to runāt. Bet kad es pateicu šos vārdus divi simti trīsdemito reizi, Dieva spēks izgāja caur mani un visi simptomi acumirklī izgaisa.
“Bet, brāli Koplend, ir grūti turēties pie ticības tādos apstākļos!”
Es zinu. Bet tas ir visu pūļu vērts. Tāpēc dariet to un nepadodieties! Neatkarīgi no tā, cik laiku tas aizņems – sešas sekundes, sešas minūtes, sešus mēnešus vai sešus gadus, – ja jūs gribat, lai tas, par ko jūs ticat, īstenotos, lai jums ir Dieva ticība! Turpiniet ticēt Dieva Vārdam savā sirdī, runājiet to, un ticiet, ka jūsu teiktais īstenosies, un ticība paveiks savu darbu tā, kā teica Jēzus.
Kalni pārvietosies.
Dziedināšana atnāks.
Brīnums notiks.
Pats Jēzus par to parūpēsies.
Lūk cik viss ir vienkārši.
Kenets Koplends
