Kad mēs strādājam Dievam, bet ne kopā ar Dievu, mēs pārstājam redzēt Dieva raksturu, Viņa dabu, plānus un mērķus. Tad mūsu motīvi kļūst nepareizi. Mēs sākam lepoties ar saviem sasniegumiem (paskatieties uz manu smago darbu), paliekam reliģiozi (kalpojam Dievam, ejot savus ceļus, bet ne Viņa), kļūstam par likuma kalpiem, dedzīgi sekojot likumu ievērošanā (pieturoties pie cilvēciskajiem standartiem un ierobežojumiem) un nosodām citus (kritizējot visu, kas atrodas ārpus mūsu sapratnes robežām). Jau drīz mēs piedāvājām mūsu roku augļus un mūsu miesas pūles, lai Dievs tās svētītu. Bet Viņš tās nesvētī. Apbēdināti mēs sākam sacensties un strīdēties ar mūsu brāļiem. Naids mūsu sirdīs pieaug pret tiem, kuru darbs tiek svētīts. Bet mēs uzskatām, ka esam pelnījuši ko vairāk, jo mēs daudz un cītīgi strādājam. Kāpēc viņi saņem svētību? Ienaidnieks grib mūs apmānīt, likt noticēt tam, ka citi ir atņēmuši vai piesavinājušies to atzinību, kura pieder mums. Dieva atzinība un svētība ir katram, bet tās tiek dotas pēc Viņa vēlēšanās, nevis pēc mūsu plāniem. Dievs dod taisnību, kas dzimusi no Gara, kas ir pretrunā mūsu dabīgajai sapratnei (Galatiešiem 5:5). To nav iespējams nopelnīt ar smagu darbu; lūk, kāpēc to nevar noturēt ar pūlēm. Tā ir dāvana. Mēs to saņemam, balstoties uz Jēzus taisnību un Dieva mīlestību. Reliģija uzliek ierobežojumus un ir pārliecināta par savu taisnību. Tā cītīgi strādā, cenšoties radīt, kad Gars rada bez piepūles. Diemžēl daudzi draudzē cenšas būt par “reliģiozām līgavām” tajā laikā, kad Dievs gaida un meklē Sev mīlošu līgavu. Es ticu, ka Dievs šodien meklē līgavu no tām Viņa draudzē, kas mīl Viņu tik ļoti, ka nespēj bez Viņa dzīvot.
Līza Bevīra
