Tikai tad es sapratu, ka man nebija ne mazākā priekšstata par to, cik ilgu laiku es šeit atrodos. Es zināju tikai to, ka mana sapratne par Dievu un Viņa radīto visumu nozīmīgi pieauga no pieskaršanās šiem diviem akmeņiem, bet tādu tur bija bez sava gala. Tikai vienā šajā istabā to bija tik daudz, ka cilvēkam nepietiktu visa dzīve, lai pieskartos katram no tiem. “Bet cik istabas vēl ir šeit?” – jautāju es eņģelim.
“Līdzīga veida istabas ir katrā šī kalna līmenī, kurā tu esi uzkāpis”.
“Kā vispār ir iespējams piedzīvot to visu, kas vien ir šajā istabā, nemaz nerunājot par pārējām?”, – jautāju es.
“Tu to visu varēsi darīt mūžīgi. Dārgumi, kuri satur tikai Kunga Jēzus pamatpatiesības, pietiks daudzām jūsu zemes dzīvēm. Vienas dzīves laikā neviens cilvēks nevar iepazīt visu, ko satur jebkura no šīm patiesībām. Tev ir jāpaņem tas, kas tev ir nepieciešams, un turpini iet tālāk ar šo uz savu aicinājumu”.
Es atkal sāku domāt par gaidāmo kauju un tiem kareivjiem, kuri tika saņemti gūstā. Šī doma nebija patīkama, par cik krasi kontrastēja ar šo lielisko vietu, kurā es atrados. Bet es zināju, ka mūžībā varēšu atgriezties šajā istabā cik vien gribēšu, bet tagad man bija maz laika tam, lai atrastu ceļu atpakaļ uz kalna virsotni, bet pēc tam atkal atgriezties kaujā.
Es pagriezos pret eņģeli un teicu: “Tev man ir jāpalīdz atrast durvis, kas ved uz virsotni”.
Eņģelis bija neizpratnē par šo lūgumu. “Mēs – tavi kalpi, – atbildēja viņš, – un tev ir jāved mūs. Viss šis kalns – noslēpums priekš mums, kurā mēs visi esam vēlējušies ienirt. Tas, ko mēs uzzinājām šajā istabā, ir vien maza šī noslēpuma daļa. Kad mēs pametīsim šo istabu, mums būs jāmācās daudz vairāk, nekā tev”.
“Bet vai jūs zināt, kur atrodas visas šīs durvis?” – jautāju es.
“Jā, bet mēs nezinām, kurp tās ved. Ir tādas durvis, kuras izskatās ļoti vilinoši. Ir arī citas, diezgan nepievilcīgas. Bet dažas izskatās pavisam atbaidošas. Vienas durvis vispār ir šausmīgas”.
“Šeit ir tādas durvis, kuras izskatās atbaidoši? – jautāju es, neticot savām ausīm. – Bet vienas vispār šausmīgas? Kā tas var būt?”
“Mēs nezinām, bet varam tev tās parādīt”, – atbildēja eņģelis.
“Esiet tik mīļi”, – teicu es.
Kādu laiku mēs gājām tālāk, ejot garām neparakstāmam dārgumu skaistumam. Es ar grūtībām valdījos, lai neapstātos un nepieskartos tiem. Tāpat es ieraudzīju daudz durvis, uz kurām bija uzrakstītas Bībeles patiesības. Kad eņģelis tās nosauca par vienkārši “pievilcīgām”, ar šiem vārdiem neizsakot ne mazāko daļiņu no tā, cik ļoti tās pievilka un vilināja pie sevis. Man ļoti gribējās ieiet katrā no tām, bet vēlme redzēt “briesmīgās durvis” atturēja mani, liekot iet tālāk uz priekšu. Un tad es tās ieraudzīju. Nosaukt šīs durvis par “briesmīgām” – nozīmēja neko nepateikt. Mani pārņēma tādas bailes, ka aizrāvās elpa.
Riks Džoiners
