Es pagriezos atpakaļ un devos prom no šīm durvīm. Un tad es pamanīju skaistu sarkanu akmeni, pie kura metos klāt, lai pieskartos tam. Es uzreiz nokļuvu Ģetzemānes dārzā un ieraudzīju Kungu lūgšanā. Agonijas aina, kas pavērās manā priekšā bija vēl briesmīgāka, nekā durvis, kuras es tikko redzēju. Šokēts, es noņēmu roku no akmens un nokritu bezspēkā pie zemes. Man ļoti gribējās atgriezties pie zilā un zaļā akmens, bet man bija jāsaņemas un jāatgūst spēki. Man apkārt uzreiz sapulcējās eņģeļi, lai kalpotu man. Man iedeva kaut ko padzerties, un tas mani stiprināja. Jau drīz es sajutos labāk un varēju piecelties, lai ietu pie citiem akmeņiem. Bet redzētais, kā Kungs lūdza, lika man apstāties.
“Kas tas bija?” – jautāju es.
“Kad tu pieskaries akmeņiem, mēs varam redzēt vien nedaudz no tā, ko redzi tu, un sajust vien mazu daļu no tā, ko jūti tu, – teica eņģelis. – Mēs zinām, ka visi šie akmeņi ir vareni dārgumi, un visas tās atklāsmes, kuras tie satur, ir vienkārši nenovērtējamas. Bet uz brīdi mums tika dots redzēt Kunga agoniju pirms Viņa piesišanas krustā un sajust to, ko Viņš juta tajā briesmīgajā naktī. Mums ir grūti saprast, kā Dievam varēja būt tādas ciešanas. Bet tas mums liek daudz vairāk vērtēt to, ka mēs kalpojam tiem, par kuriem Viņš tā cieta”.
Eņģeļa vārdi bija kā zibens spēriens, kas trāpīja manā sirdī. Es cīnījos lielajā kaujā. Es nokļuvu pašā kalna virsotnē. Es tik ļoti biju pieradis pie garīgās sfēras, ka gandrīz nepamanīju eņģeļus, kas man bija apkārt. Es varēju kā līdzvērtīgs runāt ar spēcīgajiem ērgļiem, bet nespēju ne mirkli panest sava Kunga ciešanas. Man gribējās aizbēgt no tās vietas un atgriezties pie daudz patīkamākiem piedzīvojumiem. “Man nav šeit jābūt, – iekliedzos es. – Vairāk, kā jebkurš cits, es esmu pelnījis atrasties ļaunās armijas gūstā!”
“Mēs saprotam, – klusi noteica eņģelis, – ka neviens šeit nenokļūst tā dēļ, ka būtu to nopelnījis. Tu šeit esi tāpēc, ka tiki izredzēts noteiktam mērķim vēl pirms pasaules radīšanas. Mēs nezinām, tieši kāds mērķis stāv tavā priekšā, bet mums ir zināms, ka Dievam priekš visiem, kas atrodas uz šī kalna, ir varens aicinājums”.
“Paldies, jūs man ļoti palīdzējāt. Redzot šo vietu, manas emocijas mani tā pārņēma, ka zaudēju savaldīšanos. Tev taisnība, neviens cilvēks šeit nenokļūst tāpēc, ka ir tā cienīgs. Patiesībā, jo augstāk mēs uzkāpjam kalnā, jo necienīgāki kļūstam, lai atrastos šeit, un jo vairāk mums ir vajadzīga žēlastība. Bet kā es varēju nonākt līdz virsotnei pirmajā reizē?”
“Žēlastība” – atbildēja mans eņģelis.
“Ja tu gribi palīdzēt man, – tad teicu es, – lūdzu, turpini man atgādināt šo vārdu, kad ieraudzīsi mani apjukumā vai izmisumā. Šis vārds man ir jāsaprot labāk, kā jebkurš cits. Tas vienmēr atnes manai dvēselei varenu apgaismību. Bet tagad man ir jāatgriežas pie sarkanā akmens. Es tagad saprotu, ka tas ir pats lielākais dārgums šajā istabā, un es nedrīkstu aiziet prom no šejienes, kamēr nespēšu aiznest šo dārgumu savā sirdī” – apņēmīgā balsī teicu es, ko jutu savā sirdī. Turklāt es zināju, ka tā bija patiesība.
Riks Džoiners