Laiks, kuru pavadīju pie sarkanā akmens, bija pats mokošākais no visa tā, ko jebkad man ir nācies piedzīvot. Daudz reizes es vienkārši vairāk nespēju uzņemt un man nācās noņemt rokas no akmens. Tad es aizgāju pie zilā un zaļā akmens, lai stiprinātu savu dvēseli, bet pēc tam atkal atgriezos pie sarkanā akmens. Katru reizi tas bija neizturami grūti, bet caur to mana mīlestība uz Kungu pieauga, kā vēl nekad.
Beigu beigās, kad Tēva klātbūtne pameta Jēzu, kad Viņš karājās pie krusta, es to nespēju izturēt. Es padevos. Varu teikt, ka eņģeļi pārdzīvoja to pašu, ko es. Manos spēkos nebija piespiest sevi atkal pieskarties šim akmenim. Man pat negribējās atgriezties pie zilā akmens. Es vienkārši gulēju uz grīdas un izmisīgi raudāju no tā, kas bija jāizcieš Kungam. Es raudāju arī tāpēc, ka zināju, ka es atstāju Viņu tieši tāpat, kā Viņa mācekļi. Tāpat kā viņi, arī es Viņu pievīlu, kad es biju visvairāk Viņam vajadzīgs.
Es atvēru acis. Likās, ka ir pagājušas vairākas dienas. Man blakus stāvēja cits eņģelis. Viņa priekšā atradās trīs akmeņi: zilais, zaļais un sarkanais. “Apēd tos”, – viņš man sacīja. Kad es to izdarīju, visa mana būtība atjaunojās un piepildījās ar varenu prieku un skaidru prātu.
Es piecēlos kājās un uzreiz pamanīju, ka šie trīs akmeņi tagad rotāja mana zobena rokturi. Turklāt, tie parādījās arī uz maniem pleciem. “Tagad tie ir tavi uz visiem laikiem, – teica ērglis. – Neviens nespēs tev tos atņemt un tu tos nevarēsi pazaudēt.”.
“Bet es nevarēju paņemt visu to, ko saturēja sevī pēdējais akmens”, – iebildu es.
“Tikai Kristus tam var iziet cauri līdz galam, – tas atbildēja. – Tu labi tiki galā ar uzdevumu. Bet tagad tev ir jāiet tālāk.”.
“Kur?” – jautāju es.
“Tev pašam ir jāizlemj, bet par cik laiks ir īss, es tev ieteiktu pacensties nokļūt virsotnē pēc iespējas ātrāk”, – atbildēja ērglis un aizsteidzās.
Tad es atcerējos par durvīm un uzreiz devos pie tām durvīm, kuras kādreiz likās ļoti pievilcīgas. Kad es piegāju pie pirmajām no tām, tās zaudēja pievilcību manās acīs. Tad es piegāju pie otrām, un tur es sajutu to pašu. “Liekas, ka kaut kas ir izmainījies”, – skaļi piezīmēju es.
“Tu esi izmainījies”, – vienbalsīgi teica visi eņģeļi. Es pagriezos, lai paskatītos uz viņiem, un biju satriekts no tā, cik ļoti viņi visi bija izmainījušies. Viņi vairs neizskatījās naivi, kā iepriekš, bet bija daudz gudrāki un varenāki salīdzinājumā ar tiem, kurus es biju redzējis. Es zināju, ka viņi atspoguļo tās izmaiņas, kuras bija notikušas ar mani, bet tagad es sajutos neērti, tā domājot pašam par sevi.
“Man ir vajadzīgs tavs padoms”, – vērsos pie vecākā eņģeļa.
“Klausies savā sirdī, – teica viņš. – Tieši tur tagad dzīvo šīs lielās patiesības”.
“Es nekad neesmu spējis pilnībā uzticēties savai sirdij, – atbildēju es. – Tā ir pakļauta daudzām ietekmēm, apmānam un ambiciozām vēlēšanām, tāpēc aiz visa šī trokšņa ir grūti pat sadzirdēt Kunga balsi, kas runā manā sirdī”.
“Bet tev tagad sirdī ir sarkanais akmens, un es nedomāju, ka nākotnē tev būs līdzīgas problēmas”, – ar lielu pārliecību balsī atbildēja vecākais eņģelis.
Riks Džoiners
