Nav ticība bez apliecināšanas. Apliecināšana – ticības izpausmes veids. Ticība, tāpat kā mīlestība, no sirds – no gara. Bet mēs zinām, ka mīlestība nav bez vārdiem vai rīcības. Jūs nevarat piespiest cilvēkus mīlēt vai izvilkt no viņiem mīlestību. Tas ir no sirds. Tāpat arī ticība, kas ir no gara vai sirds, nepastāv bez apliecināšanas. Ticība pieaug, kad mēs to apliecinām.
Lūk ko ticīgajiem dara apliecināšana: pirmkārt, tā noskaidro, kas mēs esam; otrkārt, tā nosaka mūsu dzīves robežas. Mums nekad nebūs vairāk par to, ko mēs apliecinām.
“Jo patiesi Es jums saku: ja kas šim kalnam sacīs: celies un meties jūrā! – un nešaubīsies savā sirdī, bet TICĒS, KA NOTIKS, KO VIŅŠ SAKA, TAD VIŅAM TAS NOTIKS” (Marka 11:23).
Ja mēs sakām, ka nevaram kaut ko izdarīt, tad, protams, mēs to nevaram. Bet ja mēs sakām, ka varam, tad mēs arī varam. Saskaņā ar Marka 11:23, mums ir tieši tas, ko mēs runājam vai apliecinām, vai tā ir ticība vai neticība, panākumi vai sakāve, slimība vai veselība.
Lielākā daļa kristiešu, kaut arī būdami patiesi, ir vāji, jo nekad nav uzdrošinājušies apliecināt to, kas viņi ir Kristū. Viņiem ir jāuzzina, kā Dievs skatās uz viņiem, bet pēc tam tas jāapliecina.
Par šīm privilēģijām galvenokārt tiek runāts Jaunās Derības vēstulēs, jo tās ir uzrakstītas Draudzei. Kad jūs uzzināsiet visu, ko Dievs jums ir sagatavojis, tad drosmīgi apliecināsiet to, ko Vārds saka, kas jūs esat Kristū. Kad jūs to darīsiet, jūsu ticība pieaugs.
Ticība atrodas verdzībā tā iemesla dēļ, ka jūs nekad neuzdrošināties apliecināt to, ko Dievs saka par to, kas jūs esat. Atcerieties, ticība nekad nepārkāpj jūsu apliecināšanas robežas.
Kenets Heigins