Pēc tam es jutu vilinājumu paskatīties uz tiem, kas sēdēja uz troņiem, kam tajā brīdī gājām garām. Mans skats pievērsās vienam cilvēkam, kurā es atpazinu apustuli Pāvilu.
Kad es atkal paskatījos uz Kungu, Viņš piekrītoši pamāja ar galvu, ka drīkstu parunāties ar viņu.
“Cik ilgi es gaidīju šo tikšanos, – teicu es, jūtoties mazliet neērti, bet tajā pat laikā sajūsmināts. – Es domāju, ka jūs zināt, cik spēcīgu iespaidu atstājušas jūsu vēstules uz Draudzi. Iespējams, ka tās līdz pat šai dienai dara daudz vairāk nekā citu cilvēku paveiktais. Jūs līdz pat šai dienai esat viens no lielākajiem gaismas lukturiem uz zemes”.
“Pateicos, – atbildēja viņš, labvēlīgi pamājot ar galvu. – Bet jūs pat nevarat iedomāties, ar kādu nepacietību mēs gaidījām tikšanos ar jums. Jūs esat viens no pēdējās kaujas kareivjiem, un šeit jūs katrs grib satikt. Mēs redzējām šīs dienas neskaidri caur mūsu ierobežotajiem pravietojumiem, bet jūs tikāt izredzēts dzīvot šajās dienās. Jūs esat tie kareivji, kuri bija sagatavoti šai pēdējai kaujai. Jūs esat tie, kurus mēs visi gaidām”.
Vēl joprojām jūtoties neveikli, es turpināju: “Man trūkst vārdu, lai izteiktu savu apbrīnu jums un visiem tiem, kas ir palīdzējuši mums ar savām dzīvēm un vēsti izvēlēties pareizu kursu.Tāpat es zinu, ka mums priekšā ir mūžība, kur mēs dalīsimies ar savu sajūsmu, tāpēc, kamēr es esmu šeit, ļaujiet man pajautāt: ko jūs teiktu manai paaudzei, kas palīdzēs mums šajā kaujā?”
“Es varu pateikt vien to, ko esmu jau izteicis savās vēstulēs. Iespējams, ka jūs tās sapratīsiet labāk, ja zināsiet, ka es nesasniedzu neko no tā, uz ko es biju aicināts”,- teica Pāvils, apņēmīgi lūkojoties manās acīs.
“Bet jūs atrodaties šeit vienā no pašiem cildenākajiem troņiem. Jūs līdz pat šai dienai pļaujat vairāk augļu mūžīgajai dzīvei nekā kāds no mums par to varētu sapņot”, – iebildu es.
“No Dieva žēlastības es pratu pabeigt savu dzīves gaitu, bet kopumā es nespēju pilnībā attaisnot savu aicinājumu. Es nesasniedzu tos augstos mērķus, uz kuriem es varēju iet. Es zinu, ka daži uzskata kā zaimojumu jebkuru izteikumu, apšaubot to, ka esmu pats lielākais piemērs kristiešu kalpošanā. Bet es biju godīgs, kad savas dzīves beigās rakstīju, ka biju viens no lielākajiem grēciniekiem. Es nerunāju par to, ka kādreiz es biju lielākais grēcinieks, bet tieši tajā brīdī biju tāds. Man bija dots tik daudz, bet es izmantoju tik maz”.
“Kā tas ir iespējams? Es vienmēr domāju, ka jūs to runājāt pazemīgs būdams”.
“Patiesa pazemība – tā ir piekrišana patiesībai. Nebaidieties, manas vēstules bija patiesas, tās ir uzrakstītas zem Svētā Gara svaidījuma. Turklāt, man bija dots ļoti daudz un es neizlietoju visu to, kas man bija dots. Es neattaisnoju visas cerības. Šeit neviens nav sasniedzis augstāko mērķi, izņemot Vienu. Bet tev tas jāsaprot īpaši attiecībā uz mani, jo daudzi līdz pat šim brīdim izkropļo manas mācības, par cik viņiem ir izkropļots priekšstats par mani.
Tu vari redzēt zināmu progresu manās vēstulēs: es sāku ar atzīšanos par to, ka nebiju cienīgs stāvēt vienā rindā pat ar mazāko no apustuļiem. Es biju pats mazākais no mazākajiem apustuļiem, turklāt pats mazākais no svētajiem, un galu galā
