2. vēstulē korintiešiem: “Bet mums ir tas pats ticības gars, kā rakstīts: es ticēju, tāpēc es runāju. – Arī mēs ticam, tāpēc mēs arī runājam.”
Pievērsiet uzmanību tam, ka šis pants mums runā par īstas ticības darbību: tā tic un runā. Vairākums kristiešu izlaiž tieši šo daļu, kura attiecas uz runāšanu. Viņi nokļūst grūtībās, lūdz, tic, ka Dievs tiem palīdzēs, un sāk runāt par problēmu.
Tā vietā, lai runātu Dieva Vārdu, viņi saka: “Man nav pietiekami naudas. Es esmu bezdarbnieks. Es esmu slims. Mani bērni lieto narkotikas.”
Un pēc kaut kāda laika, kad nekas nemainās, viņi pārtrauc pat censties ticēt Dieva Vārdam. Viņi saka: “Es pārbaudīju šo ticību, un tā nenostrādāja.”
Patiesībā šī ticība pārbaudīja viņus, un viņi nenostrādāja. Viņi neizpildīja to, ko pieprasa ticības gars – glabāt ticību divās vietās. Ar vienu vietu nav pietiekami. Lai ticība darbotos tā, kā to ir radījis Dievs, tai jāatrodas gan mūsu sirdīs, gan mūsu mutēs.
Tā nav populāra vēsts. Daudziem cilvēkiem nepatīk dzirdēt to, ka tam, lai parādītos Dieva apsolījumi viņu dzīvēs, tiem ticībā ir jārunā Viņa Vārds. Bet patīk tas vai ne, tieši tā Dievs mums saka Bībelē.
Dievs necenšas nopelnī Sev popularitāti. Viņš nav ielicis Rakstos tikai to, ko mums gribētos dzirdēt. Viņš Rakstos ir ielicis Savas Valstības principus, lai mēs varētu uzzināt, kas nostrādās.
Un es esmu priecīga, ka Viņš to ir izdarījis! Savādāk mēs ar Kenetu šodien atrastos tādā pašā stāvoklī, kā pirmos piecus gadus pēc tam, kad jaunpiedzimām. Tie bija grūti gadi, jo, lai gan mēs mīlējām Dievu un bijām kristīti ar Svēto Garu, mēs neko nedzirdējām par ticību. Mēs dzirdējām tikai neticības sprediķus. Mēs dzirdējām ko līdzīgu: “Nekad nevar zināt, ko Dievs grasās darīt..” Tas bija arī viss, ko mēs zinājām.
Pēc tam mēs sākām kalpot pie Orala Robertsa un Keneta Heigina un uzzinājām par to, kā var saņemt to, kas mums pieder Kristū. Mēs uzzinājām, ka uzrakstītais Dieva Vārds ir vērsts tieši mums, un visu, ko tas saka, mēs varam paņemt un pielietot savās dzīvēs. Mēs uzzinājām, ka mēs ticībā varam pieņemt visu, ko apsola Dieva Vārds, un ka ticība atnāk no Dieva Vārda dzirdēšanas.
Tās mums bija labas ziņas. Mums tās bija labākās ziņas, jo mēs tam visam pieķērāmies ar visiem spēkiem. Mēs pilnībā veltījām sevi Dieva Vārdam un ienirām tajā. Kaut arī tajā laikā brālis Heigins vēl nebija nodibinājis Bībeles Centru REMA, viņam bija kasetes ar sprediķiem, un mēs tās klausījāmies atkal un atkal. Tāpat arī mēs apmeklējām četrdesmit dienu seminārus, kurus viņš vadīja reizi trijos mēnešos. Neatkarīgi no tā, kādi bija laika apstākļi – lietus, saule, slapjdraņķis vai sniegs – mēs neizlaidām nevienu sapulci.
Tajā laikā Kenets kļuva par Orala Robertsa Universitātes studentu un ceļoja ar brāli Robertsu uz viņa dziedināšanas sapulcēm. Viņš redzēja, kā brālis Roberts kalpoja ticībā, atnesot dziedināšanu, atbrīvojot Dieva spēku pār cilvēkiem, kuriem izmisīgi tas bija vajadzīgs. Brālis Roberts lietoja ticību tā, kā mehāniķis izmanto savu instrumentu, un Kenets par to uzzināja daudzas reizes, atrodoties viņam līdzās.
Protams, mēs ar Kenetu pastāvīgi studējām Bībeli. Mēs tieši no Rakstiem uzzinājām par to, ka dziedināšana – tā ir daļa no mūsu garīgā mantojuma. Tā ir daļa no izpirkšanas svētībām, un mēs tajā staigājam ticībā.
Jesajas 53:4-5 ir teikts, ka Jēzus nesa mūsu sērgas un ciešanas, un Viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Bet pirms tam, kad slimība klauvēja pie mūsu durvīm, mēs to vienkārši ielaidām iekšā. Mēs vienkārši apgūlāmies gultā un teicām: “Interesanti, cik ilgi es šoreiz slimošu? “Mēs nezinājām neko citu.
Kad mēs uzzinājām par to, ko šajā sakarā runā Dieva Vārds, viss izmainījās. Kad pie mums atnāca simptomi, mēs neļāvām sev redzēt sevi slimu un tādu, kas cenšas izdziedināties. Mēs redzējām sevi dziedinātu, bet mūsu ienaidnieks sātans centās mūs padarīt par slimiem. Un mēs atbildējām ar to, ka stāvējām ticībā uz to, ka Dieva Vārds ir patiesība!
Glorija Koplenda