Es sāku atcerēties, ka praktiski darīju to pašu, tikai ar mazāku vērienu. Man nāca atmiņā, kā es ļāvu neapmierinātajiem draudzes locekļiem izplatīt indīgas tenkas par savu bijušo draudzi, neapstādinot tos. Tā vietā, lai izlabotu viņus, es ļāvu šiem cilvēkiem izplatīt tālāk baumas, tādā veidā pamudinot viņus uz to. Atceros, kā es sevi attaisnoju ar to, ka tas ir noticis šīs draudzes kļūdu rezultātā. Pēc tam es sāku atcerēties, kā es pats atkārtoju tādas pašas kļūdas, to attaisnojot ar to, ka tikai gribēju noteikt lūgšanu virzienu par viņiem. Pavisam drīz mana sirds piepildījās ar daudzām citām atmiņām, kas bija līdzīgas šīm. Un jau atkal es šausminājos par to, cik daudz ļaunuma un tumsas atradās manis paša dvēselē.
“Es arī biju piedauzības akmens!” – ievaidējos es, nokrītot uz ceļiem. Es apzinājos, ka esmu pelnījis nāvi un pašu šausmīgāko elli. Es nekad nebiju sastapies ar tādu cietsirdību un nežēlību, kādu tagad ieraudzīju savā sirdī.
“Mēs vienmēr sevi mierinām ar domu, ka pakalpojam Dievam, uzbrūkot Viņa paša bērniem, – ar sapratni teica šis cilvēks. – Tas ir labi, ka tu to saprati šeit, par cik tev ir iespēja atgriezties. Lūdzu, brīdini manus mācekļus par to, ka viņus gaida nenovēršama nelaime, ja viņi to nenožēlos. Daudzi no viņiem ir aicināti būt šeit par ķēniņiem, bet ja viņi nenožēlos, tad stāsies pašas nežēlīgākās tiesas priekšā, kur tiks tiesāti, kā piedauzības akmeņi. Mana pazemojošā slimība bija žēlastība no Dieva. Kad es stāvēju Dieva troņa priekšā, es lūdzu Viņu sūtīt tādu pašu žēlastību maniem mācekļiem. Es nevaru atgriezties pie viņiem, bet Dievs man ļāva satikties ar tevi. Lūdzu, piedod un atbrīvo tos, kuri tev uzbruka. Viņi patiesībā nesaprot, ka izpilda brāļu Apsūdzētāja darbu. Paldies, ka tu man esi piedevis, bet lūdzu tev, piedod arī viņiem. Tavā varā ir vai nu atstāt grēku darbībā, vai pārklāt to ar mīlestību. Ļoti lūdzu, mīli tos, kas tagad ir tavi ienaidnieki”.
Es ar grūtībām spēju dzirdēt šo cilvēku, par cik pats biju apdullis par savu paša grēku. Šis cilvēks atradās apskaidrotā un tīrā miesā, un bija acīmredzams, ka viņam piemita tāds spēks un vara, kāds nav pieejams cilvēkiem uz zemes. Un tomēr viņš mani ļoti lūdza tik lielā pazemībā, kādu es nekad agrāk nebiju sastapis. Es jutu tik spēcīgu mīlestību, kura plūda no viņa, ka atteikt šim cilvēkam bija vienkārši neiespējami. Bet, pat neņemot vērā viņa mīlestības ietekmi, es jutos daudz vainīgāks, kā jebkurš cits no tiem, kas bija uzbrukuši man.
“Protams, es biju pelnījis visu to, ko viņi man bija darījuši, un pat vairāk par to”, – iesaucos es.
“Jā, tā ir taisnība. Bet šeit tas nav uzmanības centrā, – turpināja šis cilvēks. – Katrs uz zemes ir pelnījis otro nāvi, bet mūsu Glābējs ir atnesis mums žēlastību un patiesību. Un ja mēs darām Viņa darbu, mums tas ir jādara, kā žēlastībā, tā arī patiesībā. Patiesība bez žēlastības – tas ir tas, ko sev līdzi nes ienaidnieks, kad ierodas gaismas eņģeļa izskatā”.
“Ja vien es spētu tikt vaļā no tā, tad, iespējams, es spētu palīdzēt, – teicu es – Bet, varbūt esmu daudz sliktāks par viņiem?”
“Es zinu, ka viss, ko tu atcerējies, bija slikts”, – viņš atbildēja ar mīlestību un žēlastību, kas dziļi iespiedās manā sirdī. Es zināju, ka tagad viņam rūpēja mans stāvoklis tieši tāpat, kā arī viņa mācekļu stāvoklis.
“Šīs patiešām ir debesis, – es izsaucos – Šī patiešām ir gaisma un patiesība. Kā mēs varam būt tik lepni, dzīvojot tādā tumsā, domājot par to, ka mēs pazīstam Dievu? Kungs! – es iesaucos Troņa virzienā. – Lūdzu, ļauj man iet un atnest šo gaismu uz zemes!”
Šajā pašā brīdī viss debesu karaspēks pievērsa savu skatienu man. Es ieraudzīju, ka esmu nokļuvis uzmanības centrā. Es jutos tik nenozīmīgs tikai vienu šo svēto priekšā. Bet kad es ieraudzīju, ka visi viņi skatās uz mani, bailes mani pārņēma, kā viļņi paisumā. Es baidījos, ka ar mani notiks kaut kas šausmīgs. Es jutos, kā lielākais šīs vietas godības un patiesības ienaidnieks.
Tad es padomāju par savu lūgumu atgriezties atpakaļ. Es biju pārāk samaitāts un nekad nespētu pienācīgā veidā izpaust cilvēkiem šo godību un patiesību. Nebija nekādas iespējas, ka es savā samaitātībā spētu aiznest šīs godības pilnās vietas un Dieva klātbūtnes realitāti. Man likās, ka pat sātans nav atkritis tik tālu no žēlastības, kā es. “Šī ir elle”, – nodomāju es. Nav spēcīgāku sāpju, kā būt tik nederīgam, kāds biju es, un zināt, ka ir tāda godība. Būt izdzītam no šejienes ir šausmīgākās mocības, kā es vispār to spēju iztēloties.
“Nav brīnums, ka ļaunie gari ir tik ļauni un neprātīgi”, – nočukstēju pie sevis.
Kad jau es jutu, ka mani tūlīt, tūlīt aizsūtīs uz dziļāko bezdibeni, es vienkārši iekliedzos: “JĒZU!” Un tūlīt miers nonāca pār mani. Es zināju, ka man ir jāvirzās tālāk pie godības avota, un kaut kādā veidā manī radās pārliecība par to, ka man ir tiesības uz to.
Riks Džoiners
