Šajā grupā es ieraudzīju daudz Dieva vīrus un sievas, savus laika biedrus un cilvēkus no pagātnes. Es apstājos un runāju ar daudziem no viņiem. Mani pastāvīgi izbrīnīja tas fakts, ka daudzi no tiem, kuriem vajadzēja atrasties pašās augstākajās pozīcijās, izrādījās pašās pēdējās Valstības rindās. Daudzi stāstīja līdzīgus stāstus: pēc savām lielajām uzvarām viņi krita nāvīgajā lepnuma grēkā, vai arī kļuva skaudīgi, kad citi cilvēki bija tikpat svaidīti, kā viņi. Citus viņu dzīves beigās pārņēma iekāre, vilšanās un sarūgtinājums, tāpēc bija nepieciešams viņus priekšlaicīgi paņemt no zemes, pirms tie šķērsotu robežu, aiz kuras viņus gaidīja mūžīgā iznīcība. Viņi visi mani brīdināja par vienu: jo lielāka ir garīgā vara, kas tev ir dota, jo spēcīgāk tu vari krist, ja atstāsi mīlestību, pazemību un pieticību.
Turpinot iet soģa krēsla virzienā, es gāju garām tiem, kuri bija sasnieguši daudz augstāku rangu Valstībā. No manām acīm nokrita daudz plīvuri satiekoties ar tiem, kuri bija paklupuši tajās pašās problēmās, kādas bija man. Bet tagad es sāku sastapt uzvarētājus. Tie bija pāri, kuri uzticīgi kalpoja Kungam un viens otram līdz galam. Viņu godība bija neaprakstāma, bet viņu uzvaras mani uzmundrināja un runāja par to, ka bija iespējams palikt uz dzīvības ceļa un uzticami kalpot Dievam. Tie, kas bija piedzīvojuši neveiksmes, bija krituši dažādos veidos. Tie, kas tās bija pārvarējuši un uzvarēja, sasniedza to tikai viena iemesla dēļ: viņi neatkāpās no pirmās un lielākās pavēles – mīlēt Kungu. Saglabājot sirdī šo mīlestību, viņi kalpoja Viņam, bet ne cilvēkiem, to skaitā arī pašiem garīgākajiem. Tie bija tie, kas pielūdza Jēru un sekoja Viņam, lai kurp Viņš tos vestu.
Es atrados vēl pusceļā, bet jau šeit, neaprakstāmā zemākās kārtas godība likās kā tumsa, salīdzinot ar to godību, kurai tagad gāju garām. Pat pats brīnišķīgākais skaistums uz zemes nav tā cienīgs, lai atrastos debesīs. Bet man teica, ka šī zāle ir tikai slieksnis ne ar ko neaprakstāmajai garīgās pasaules sfērai!
Man ceļš pie Troņa, iespējams, aizņēma dažas dienas, mēnešus vai pat gadus. Šajā vietā nebija iespējams izmērīt laiku. Es jutos ļoti neērti no tā, ka visi man apkārt izrādīja lielu cieņu. Un tas nebija tāpēc, ka es ar kaut ko atšķīros vai biju izdarījis kaut ko lielu, bet vienkārši tāpēc, ka biju kareivis pēdējo dienu kaujā. Pēdējo dienu kaujas laikā Dieva godība parādīsies tādā veidā, ka to ieraudzīs visas varas un valdības. šajā kaujā atklāsies Krusta godība, bet Dieva gudrība tiks iepazīta īpašā veidā. Dalība šajā pēdējā kaujā tiks uzskatīta par lielu godu, kāda vēl nekad nav dota cilvēcei.
Kad es nostājos Kristus soģa krēsla priekšā, cilvēki visaugstākajā rangā tāpat sēdēja troņos, kas bija daļa no Kunga troņa. Pat pats mazākais no šiem troņiem bija apveltīts ar lielāku godību, kā jebkurš zemes tronis. Daži no šiem cilvēkiem bija valdnieki pār zemes pilsētām, kuri drīzumā ieņems savu vietu. Citi bija valdnieki pār debesu sfērām, bet citi – pār fizisko radību sfērām, tādām kā zvaigžņu sistēmām un galaktikām. Turklāt, bija acīmredzams, ka tie, kam bija dota vara pār pilsētām, bija augstāka ranga, nekā tie, kam tika dota vara pār galaktikām. Pat maza bērna vērtība pārsniedza zvaigžņu galaktiku vērtību, jo Svētais Gars dzīvo cilvēkos, un Dievs ir izvēlējies cilvēkus Sev par mājvietu, kur mājot mūžīgi. Viņa godības tuvumā visa zeme likās tik nenozīmīga, kā māla pika. Taču pret to izturējās ar neierobežotu cieņu un uz to bija vērsta visa debesu karapulku uzmanība.
Riks Džoiners
