Mēs dzīvojam Jaunajā Derībā, kur mums ir labāki apsolījumi. Vecā Derība uz mums neattiecas. Jā, tajā ir principi un attēli, bet pati lielākā problēma draudzēs ir tā, ka 99% ticīgie dzīvo pēc Vecās Derības domāšanas. Ja jūs dzīvosiet pēc Vecās Derības domāšanas, jūs vienmēr būsiet kalps. Bet, ja jūs sevi uzskatīsiet par Jaunās Derības ticīgo, jūs būsiet bērns. Jūs ticat sējas un pļaujas likumam. Jūs pļaujat to, ko esat sējuši. Sējas laiks un pļaujas laiks. Dievs neiesēja Dēlu, lai pļautu vergus vai kalpus. Viņš iesēja Dēlu, lai pļautu bērnus. Ebrejos ir teikts, ka Dievs vada daudz bērnus uz godību. Ne kalpus, bet gan bērnus. Taču mums ir vergu domāšana. Cilvēki grib būt vergi, lai viņiem teiktu, kas ir jādara, kad ir jādara un kur ir jādara. Galatiešu vēstulē ir teikts, ka jūs vairs neesat kalpi, bet gan bērni, un kā bērniem Dievs ir devis dievbērnības garu, kas mums liek saukt Aba, Tēvs. Bet mēs sakām: “Lūk, Dieva kalps! ” Nav ne vergs, ne kalps tas, kurš kalpo. Kalpam nav tiesību, viņš nezina, ko dara kungs, bet bērni zina.
Kad sākās kristietība, tās bija attiecības ar Dievu. Kad tā nonāca līdz Grieķijai, tā kļuva par filozofiju. Kad tā nonāca Romā, tā kļuva par reliģiju. Kad nokļuva Amerikā, tā kļuva par uzņēmumu. Mums atkal tā ir jāatgriež attiecību stāvoklī!


Karijs Bleiks