“Ir arī cita gudrība, kas Nav Dieva gudrība, un tāpat ir cits, kas sevi sauc par Gudrību. Viņš – nav Gudrība; viņš – mūsu ienaidnieks. Viņu ir grūti atpazīt, jo viņš mēģina nākt kā Gudrība, un viņš ļoti labi māk to darīt. Viņš atnāk kā gaismas eņģelis un parasti ATNES patiesību. Viņš izskatīsies, kā patiesība un viņam būs gudrība, bet man būs vajadzīgs daudz laika, lai es varētu paskaidrot viņa atšķirības no Patiesības un Gudrības. Es zinu, ka viņš mani var apmuļķot, ja kaut uz mirkli nodomāšu, ka viņš to nevar izdarīt. Gudrība man teica, ka mēs nekad nevaram pārspēt ienaidnieku, mūsu aizsardzība ir tajā, lai iemācītos, pirmkārt, sākumā atpazīt viņu, bet tikai pēc tam pretoties tam”.
Stefana acis iepletās tā, it kā šīs zināšanas pārņemtu viņu.
“Es zinu par ko tu runā! – teica viņš. – Es satiku cietumā daudz cilvēkus, kas sekoja viņam. Viņi vienmēr runāja par augstāko gudrību, par augstākām zināšanām. Viņi vienmēr izskatījās, kā pateicīgi, taisni cilvēki, bet viņi jutās netīri. Katru reizi, kad es viņiem stāstīju par Gudrību, viņi atbildēja, ka arī pazīst “Gudrību”, un ka tā esot bijusi viņu “iekšējā vadītāja”. Taču, kad es viņos klausījos, tad nejutu, ka devos uz brīvību, kā viņi runāja, bet drīzāk, iekritu tajā cietumā vēl stiprākā verdzībā. Es tikai jutu tumsu apkārt viņiem, bet ne gaismu, kad runāju ar Gudrību. Es zināju, ka viņi nebija tādi, kā runāja”.
“Patiesā Gudrība – Jēzus. Tu tagad to zini. Patiesa gudrība – meklēt Viņu. Jebkura gudrība, kas neved tevi pie Jēzus – viltus gudrība. Jēzus vienmēr atbrīvo. Viltus gudrība vienmēr ved uz verdzību. Taču, patiesa brīvība sākumā bieži atgādina verdzību, bet verdzība sākumā parasti atgādina brīvību”.
“Tātad, patiesa gudrība nenāk viegli?” – sarūgtināts bija Stefans.
“Nē. Tā nenāk viegli, bet tā tam nevajadzētu būt. Aizdomas – nav tas pats, kas patiesa izšķiršana. Es vēl neesmu atradis “vieglu veidu” iziet cauri jebkurām durvīm vai iet pa jebkuru ceļu, kurš būtu pareizs. Izvēlēties vieglus ceļus – pareizākais ceļš, kas tevi noved apjukumā. Tu biji aicināts, kā kareivis, un tev būs vajadzība cīnīties. Tieši tagad visa pasaule atrodas Ļaunā gudrības varā, un tev būs jāpārvar pasaule, lai piepildītu savu aicinājumu”.
“Man jau bija jādara lietas, kuras bija grūtāk paveicamas par tām, ko darīju iepriekš, – piebilda Stefans. – Bet tev ir taisnība, tas nav viegli, bet ir tā vērts. Es nekad nepazinu tādu prieku, tādu apmierinājumu, tādu cerību. Brīvība nenāk viegli. Ir grūti izvēlēties, kurā kalnā man kāpt. Pirms šī, es zināju, ka man bija izvēle nekāpt augšā tajā sienā. Es izjutu bailes izvēloties, tās bija kā siena manī pašā. Bet tiklīdz es izvēlējos, tā zināju, ka paveikšu to arī virsotnē. Bet vai kādreiz tas būs viegli?”
“Es tā nedomāju, bet, tā vai šā, grūtības liek mums būt daudz izlēmīgākiem. Nav iespējams uzvarēt bez cīņas, un jo lielāka cīņa, jo lielāka uzvara. Jo vairāk uzvaras piedzīvo, jo vairāk tu sāc skatīties uz priekšu, gaidot cīņas. Tas, kas to padara vieglu, ir tas, ka Kungs vienmēr mūs ved uz uzvaru. Ja tu stāvi tuvu Viņam, tad nekad necietīsi neveiksmi. Pēc katras cīņas, katra pārbaudījuma, tu esi daudz tuvāk Viņam un iepazīsti Viņu daudz labāk”.
“Vai es vienmēr jutīšu tumsu, kad viltus gudrība mani mēģinās aizvest maldos?”
“Es nezinu. Es zinu, ka tumsa atnāk, kad viņš mūs pieviļ, ievedot mūs patmīlībā. Kad viņš savaldzināja pirmos vīrieti un sievieti apēst augli no laba un ļauna atzīšanas koka, pirmais, ko viņi izdarīja – viņi sāka skatīties uz sevi. Kādu dienu, viltus gudrība var mūs padarīt par egoistiskiem, un tad mūsu krišana verdzībā ir neizbēgama. Maldinātājs vienmēr cenšas likt tev meklēt sevi. Aicinājums – sava aicinājuma piepildīšana nevis sava labuma dēļ, bet gan priekš Dieva un Viņa tautas”.
Riks Džoiners