“Vai kāds var piepildīt savu aicinājumu, nenokļūstot maldos?”
“Es tā nedomāju. Pat lielais apustulis Pāvils atzinās, ka bija sātana apmānīts. Pēteris vairākas reizes bija apmānīts, kā ir rakstīts Svētajos Rakstos, un mēs nezinām, cik ir nepierakstītu gadījumu. Bet neinteresējies pārāk daudz par maldiem. Tas patiešām tā ir, ka tā ir viena no viņa lielākajām lamatām. Viņš noved no ceļa daudzus, liekot tiem baidīties no viņa spēka pievilt vairāk, nekā iegūt ticību Svētā Gara spēkam, kas tos vadīs visā patiesībā. Tas, kurš iekrīt šajos slazdos, ne tikai arvien dziļāk nonāk baiļu verdzībā, bet arī uzbrūk ikvienam, kurš staigā brīvībā, kas nāk ar ticību. Es pilnībā esmu pārliecināts, ka tu pat vēl nepaspēsi tikt tajā kalnā, kad tie uzbruks tev no kāda slēpņa”.
“Vai viņi pazīst Jēzus vārdu? – jautāja Stefans, nedaudz apmulsis. – Viņiem jāzina, ka Viņa vārds ir pārvarējis šo sienu un nonācis tik tālu. Es domāju, vai viņi kādu dienu tiešām iepazina Viņa vārdu?”
“Es neesmu pārliecināts, ka tas tā ir. Bet piecelies un apskaties cauri ielejai priekšā ap šiem kalniem. Ko tu redzi?”
“Tas izskatās, kā mazi cietumi. Tie izskatās tā, it kā šeit būtu daudz tādu cietumu, līdzīgi tiem, no kura es iznācu!”
“Tieši tāpēc es biju izbrīnīts, kad tu man stāstīji par to, kā Gudrība tev stāstīja, ka šis bija vienīgais cietums, bet pēc tam, kad es tur nedaudz pabiju, es sapratu, ko Viņš ar to domāja. Paskaties uz augstajām sienām. Paskaties uz žogiem. Tie visi ir vienādi. Ja tevi sagūsta tavā ceļā, viņi tevi neatgriezīs šeit. Viņi zina, ka tu labāk nomirsi, tāpēc viņi iesēdinās tevi vienā no citiem cietumiem. Kad tu viņiem pietuvojies, tad no ārpuses ir grūti redzēt, ka tie ir cietumi, bet iekšienē – tie visi ir vienādi, ar cilvēkiem, kas sadalīti un ieslodzīti paši savās bailēs”.
“Es esmu priecīgs, ka tu man tos parādīji, – teica Stefans. – Es pat neredzēju cietumus, kad skatījos ceļu no sienas virsotnes vai pat tad, kad meklēju kalnu, kurā man ir jākāpj. Un tu domā, ka man no slēpņiem uzbruks tie, kas cenšas sagrābt un ievietot mani vienā no tiem? Un šie cilvēki lietos Jēzus vārdu?”
“Kungs personīgi brīdina Svētajos Rakstos, ka pēdējās dienās daudzi nāks Viņa vārdā, apgalvojot, ka viņi ir Kristus, un pievils daudzus. Tici man, ir daudz tādu pieviltu, un es neticu, ka vairākums no viņiem zina, ka ir pievilti. Es tev varu izstāstīt raksturīgās īpašības, kuras es redzēju visos, ko satiku – viņi pamet visu un noiet no sava ceļa, apturot sava aicinājuma virzību. Ir vajadzīga ticība, lai turpinātu iet, bet viņi izvēlas sekot bailēm vairāk, nekā ticībai. Viņi sāk domāt, ka bailes – tā ir ticība, un patiešām skatās uz sava cietuma baiļu sienām, kā uz patiesības citadeli. Bailes to dara ar tavu vīziju, un tu vari sākt redzēt citadeles savā ceļā. Daži no šiem cilvēkiem ir patiešām negodīgi. Viņi ir patiesi, bet atrodas vienā no visspēcīgāko maldu ietekmes – bailēs tikt apmānītam”.
“Vai man ar viņiem ir jācīnās?”
“Es saprotu tavu jautājumu un esmu to uzdevis sev daudz reizes. Viņi iznīcina tik daudzu ticību un nodara daudz lielāku kaitējumu tiem, kas iet līdzās viņiem uz savu aicinājumu, nekā visi kulti un sektas kopā. Nāks laiks, kad visi šādi piedauzības akmeņi būs iznīcināti, bet pagaidām tie arī kalpo kādam mērķim, padarot ceļu grūtāku”.
“Gudrība grib, lai tas ir grūtāk? Tas jau ir tik grūti, kad jācīnās ar savām bailēm. Kāpēc Viņš grib padarīt to vēl grūtāku, nodarbinot mūs cīņai ar šiem izbiedētajiem cilvēkiem?”
“Šis ceļš būs tieši tāds, grūts vai viegls, kā Viņš grib, lai tas tāds būtu. Šī dzīve – pagaidu ceļojums un domāta tam, lai sagatavotu tos, kas valdīs kopā ar Viņu mūžīgi, kā Visuvarenā dēli un meitas. Katram pārbaudījumam ir mērķis – izmainīt mūs Viņa līdzībā. Viena no pirmajām lietām, kas mums ir jāiemācās šajā ceļā – neizniekot katru vienu pārbaudījumu, bet izmantot to, kā pārvērtību iespēju. Ja tavs ceļš ir daudz grūtāks, tad tas ir tava augstā aicinājuma dēļ”.
Riks Džoiners
