Lūgšana – tā nav intervija ar Dievu, kura beidzas ar vārdu “āmen”. Šis vārds nenozīmē “Paliec sveiks, Dievs!”. Dievs paliek ar jums kā lūgšanās laikā, tā arī pēc tās. “…Es tevi neatstāšu, un Es tevi nepametīšu” (Jozua 1:5). “…Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam” (Mateja 28:20). Viņa klātbūtne nav pakļauta nekādiem nosacījumiem, un Viņš vienmēr ir ar tiem, kas Viņu mīl.
Kad mēs sapulcējamies kopā, iespējams kāds, sāk lūgt: “Kungs, esi šodien ar mums! Izpaud Savu klātbūtni!” Bet vai tas ir vajadzīgs? Viņš teica: “Jo, kur divi vai trīs ir sapulcējušies Manā Vārdā, tur Es esmu viņu vidū” (Mateja 18:20). Mūsu lūgumi – “Kungs, esi ar mums”, praktiski apgalvo, ka Viņš nebūs ar mums līdz brīdim, līdz Viņam par to paziņo, kā to darīja Baala pielūdzēji Karmela kalnā. Vai tad tā ir ticība? Ticība uzticas Kristus Vārdam. Ticība neprasa Kristum izpildīt Viņa beznosacījuma apsolījumus. Ticība pieņem apsolījumus kā jau izpildītus, realizētus mūsu dzīvē. Viņš nesaka: “Es būšu jūsu vidū”, bet gan “Es esmu viņu vidū”. Viņš nenāk uz Savu pielūdzēju sapulci tā, lai mēs kādā konkrētā brīdī varētu teikt, ka Dievs ir atnācis pie mums. Mēs nespējam Viņu piesaistīt ne ar savu degsmi, ne ar to, kas rada “pareizo atmosfēru”. Patiesībā Viņš neatnāk mūsu klātbūtnē. Mums ir jānāk Viņa klātbūtnē. “Viņam tautas klausīs” (1.Mozus 49:10). Šī nozīme ir Viņa vārdā – Jehova Šamma – “Tas Kungs klātesošs”. Viņš ir Alfa, vienmēr Sākums. Viņš nav nenotverams un noslēpumains gars, kuru grūti notvert, kurš šodien ir šeit un rīt pazūd. Lai ieietu Viņa klātbūtnē, nav vajadzīga nekāda tehnika, nav vajadzīgas nekādas burvestības. Mēs varam aizmirst Viņa klātbūtnes faktu ar savu aptumšoto un apmigloto apziņu, tāpat kā mēs pazaudējam Everesta virsotni, kad tā slēpjas aiz liela mākoņa. Šis Viņa apsolījums tiek pārprasts. Tas nenozīmē, ka Viņa klātbūtnei nepieciešama divu vai trīs cilvēku sapulce. Tas nozīmē, ka Viņa klātbūtne – tas ir svarīgs faktors mūsu sanāksmēm.
Reinhards Bonke
