Galvenajai vietai vienmēr ir jāpieder Kristum. Draudzes galva ir Viņš, nevis mācītājs. Viņš ir draudzes komitejas vadītājs, nevis pārstāvis. Kristus ir katras ģimenes Galva.
Šo Kristus apsolījumu būt starp mums var saprast arī kā brīdinājumu. Viņš ir Draudzes Kungs. Kad Draudzē sākas strīdi, intrigas, skaudība, tiekšanās pēc pozīcijas, naids un ļaunprātība un pat atklātas nesaskaņas, Viņš joprojām ir tur. Ja kristieši sapulcējas kā kristieši, Viņš vienmēr ir viņu vidū neatkarīgi no tā, vai tas viņiem ir ērti vai nē. No Viņa nav iespējams atbrīvoties! Un tur neko nevar darīt. Mēs nelūdzām, lai Viņš nāk, un mēs nevaram lūgt, lai Viņš mūs atstāj. Mēs varam tikai paļauties uz Viņa klātbūtni, izmantot to vai apzināties to.
“Bet tie, kas bīstas Dieva, savā starpā mierina cits citu: “Tas Kungs visu dzird un ievēro, un Viņa priekšā ir rakstīta piemiņas grāmata tiem, kas to Kungu bīstas un domā par Viņa Vārdu” (Maleahija 3:16).
Šī Rakstu vieta attiecas uz mūsu savstarpējām attiecībām vienam ar otru, kad, piemēram, mēs aizvainojam savu tuvāko vai kad mums kādam ir jāpiedod. Un tad tas, kas notiek, notiek Paša Kristus klātbūtnē. Šajās attiecībās ir iesaistīti divi cilvēki, kuri satiekas, lai atrisinātu savas problēmas, iespējams, ar trešo personu kā šķīrējtiesnesi. Un atkal Kristus ir jāuzskata par galveno klātesošo Personu. Un tad “ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs…” (Mateja 18:18). Šim pantam nav nekāda sakara ar nešķīsto spēku izdzīšanu, jo visā nodaļā nav runas par dēmoniem un nešķīstiem gariem. Runa iet par pareizām savstarpējām attiecībām un piedošanu. Tālāk ir teikts, ka tur, kur ticība balstās uz Kristus klātbūtnes apsolījumu, tur pazūd visas nepareizās attiecības un naids. Ticība ir harmonijas un miera atslēga.
Reinhards Bonke
