Kad mēs skatāmies atpakaļ uz mūsu garīgo ceļojumu, tad redzam, ka bieži esam gājuši savu personīgo ceļu, un šī mūsu ceļa beigas bija sākums Dieva ceļam. Mēs nevaram saprast Dieva dziļās lietas, kamēr mēs neatbrīvojamies no savām personīgajām idejām un ceļiem.
Kad mēs domājam par Jēkabu, tad iztēlojamies viltnieku (vai arī to, kas panāk savu ar viltu). Bet kad Jēkabs nonāca pie sava ceļa beigām, tad Dievam priekš šī viltnieka bija Savs ceļš. Mēs esam tik lēni, lai redzētu, ka Dievam priekš katra no mums ir labākais ceļš. Mīļais, godība nekad nav tik brīnišķīga, kā vien tad, kad Dievam ir Savs personīgais ceļš priekš mums, kad mēs esam bezpalīdzīgi un atdodam mūsu autoritāti Viņam.
Jēkabs bija izcils strādnieks un viņš izietu cauri jebkurām grūtībām, ja ietu pa to ceļu, pa kuru gribētu. Daudzos gadījumos viņš gāja savu ceļu, un cik labvēlīgi Dievs viņu pasargāja no nelaimēm.
Ir ceļš, kas šķiet labs, bet tā beigas – nāve. Bet šī ceļa vietā Dievam ir vislabākais ceļš priekš mums, augstākā standarta ceļš, nekā mēs paši to spētu sasniegt.
Dieva žēlastība vada mūs uz grēku nožēlu, un es ticu, ja Jēkabs saprata savu zemiskumu, tad tas notika tad, kad Dievs parādīja viņam Savu žēlastību.
Daudz kas var notikt mūsu dzīvē, lai parādītu, cik mēs esam samaitāti pēc dabas, bet kad noņemts apsegs – mēs redzam, cik žēlsirdīgs un maigs ir Kungs. Viņa maigā līdzjūtība tiek izpausta pret mums katru reizi. Cik brīnišķīgi ir būt tur, kur ir Dievs!
Smits Viglsforts