Es varu aprakstīt citu notikumu, kad mūsu ticība tika pārbaudīta. Mēs iegādājāmies automašīnu uz kredīta, par kuru plānojām veikt ikmēneša maksājumus. Bet reiz mēs iztērējām visu, ko saņēmām. Mēs sējām naudu katru reizi, kad radās iespēja iemantot dvēseles. Mēs ticējām, jo vairāk sēsim, jo vairāk ražu mēs varēsim ievākt. Mūsu vajadzības bija lielas, un mēs sējām dāsni.
Pienāca laiks veikt maksājumu. Mums pietrūka četrpadsmit dolāru. Bet mēs iesējām naudu un ticējām, ka Dievs brīnumainā veidā atlīdzinās mums. Mēs lūdzām, lai tiktu piepildītas mūsu vajadzības. Mēs pasludinājām Viņa uzplaukuma derību. Mēs zinājām, ka finansiālajām sēklām, kuras mēs iesējām, ir jāatgriežas pie mums pavairotā veidā, pat ja Dievam tā dēļ vajadzēs paveikt brīnumu. Mēs pārbaudījām Dievu, kā Viņš mūs ir aicinājis to darīt (Maleahijas 3:10).
Mēs aizvērām mūsu mazās istabas durvis un devāmies gulēt. Neviens, izņemot Dievu, nezināja par mūsu vajadzību. Tas, kas notika tajā naktī, var likties neiespējami. Dievs paveica materiālo brīnumu, lai izpildītu Savu uzplaukuma derību mūsu dzīvē.
Kad mēs pamodāmies, mēs ieraudzījām dolāra banknotes, izmētātas pa visu mūsu istabu, – tā, it kā tās burtiski būtu nokritušas no debesīm. Tās bija izsvaidītas pa istabu, gulēja uz grīdas, zem galda un aiz dīvāna. Mēs godbijīgi salasījām dolāru banknotes, kā Izraēla bērni lasīja mannu, kas bija nokritusi no debesīm (2.Mozus 16:14-18; Jāņa 6:31), un kā mācekļi salasīja maizes gabaliņus un zivis, kas bija pāri palikuši pēc brīnuma, ko paveica Kristus (Jāņa 6:12-13).
Mēs ielūkojāmies katrā istabas stūrī un spraugā un pēc tam, kad salasījām visus dolārus, kurus varējām atrast, pārskaitījām tos. To bija četrpadsmit – tieši tik, cik mums bija nepieciešams trūkstošajam maksājumam.
Kā mēs priecājāmies, ka laikā iesējām sēklu! Mēs iesējām dolārus un nopļāvām dolārus. Un līdz tam, kad beidzās mēnesis, mēs saņēmām ražu, daudz vairāk par to summu, kuru iesējām.
Pravietis Elija apmeklēja atraitni bada laikā, kad viņa jau gatavojās izcept pēdējo plāceni sev un savam dēlam, bet pēc tam nomirt.
Elija pavēlēja viņai vispirms izcept plāceni priekš viņa. Tas likās cietsirdīgi un nežēlīgi. Bet kad atraitne pakļāvās, viņa rīkojās kā zemnieks, sējot izlases sēklu. Pēdējais plācenis kļuva par sēklu. Raža, kuru saņēma atraitne, daudzkārt pārsniedza to, ko viņa atdeva Elijam. “Bet milti tīnē neizsīka un eļļas apaļā krūzē nepietrūka” (2.Ķēniņu 17:16).
T.L.Osborns
