Divas reizes Bībelē tiek runāts par zīmēm. Marka 16.nodaļā, kur ticīgos pavadīs zīmes. Tāpēc dziedināšana ir zīme. 1.Korintiešiem tiek runāts par to, ka mēles ir zīme priekš neticīgajiem (1.Korintiešiem 14:22 “Tā mēles nav par zīmi ticīgajiem, bet neticīgajiem…”). Tātad zīmes nav paredzētas priekš ticīgajiem.
Jūs esat ticīgais un jums nav vajadzīgas šīs zīmes, lai vērstos pie Dieva. Jūs teiksiet, ka jums nav pietiekami daudz ticība. Jums ir ticība, jo jūs esat ticīgais. Jaunajā derībā nav teikts par to, ka jums ir jāsaņem ticība. Jo, ja cilvēks ir ticīgais, tad viņam jau ir ticība. Nekur neiet runa par ticības trūkumu, lai tā dēļ kaut ko nedarītu.
Glābšana tiek uzskatīta par pašu lielāko brīnumu no visiem. Mēs tam ticam ar visu sirdi. Ja tas tā ir, tad dziedināšana ir mazāks brīnums, bet tas nozīmē, ka jums nevajadzētu būt problēmām ticēt tam. Ja man ir ticība uz kaut ko lielāku, tas nozīmē, ka man ir jābūt ticībai uz kaut ko mazāku. Ja man ir 100 dolāri, vai es varu kaut ko nopirkt par 10 dolāriem? Protams, ka varu! 100 dolāri ir vairāk nekā 10. Tādā veidā, ja dziedināšana ir mazāks brīnums par glābšanu un jums ir ticība tai, tad protams, jums arī ir ticība dziedināšanai. Tāpēc tas nav ticības jautājums, bet gan nelokāmības jautājums. Vai jūs esat gatavi stāvēt? Vai esat gatavi izlemt, ka tā ir patiesība?
Tātad, ja dziedināšana un runāšana mēlēs ir zīme vai teiksim cietiem vārdiem – izkārtne, tad izkārtnes parasti izliek vietās, kur visvairāk garām iet vai brauc cilvēki, lai viegli tās būtu ieraugāmas. Ja dziedināšana un runāšana mēlēs ir izkārtne priekš neticīgajiem, tad kāpēc mēs to praktizējam draudzē? Nekur, izņemot Jēkabu, nav teikts, lai ticīgie lūdz par ticīgajiem. Turklāt, Jēkaba vēstulē ir rakstīts par lūgšanu par slimajiem, bet ne draudzē. Ir teikts, ka kalpotāji atnāks pie slimā cilvēka uz mājām. Pirmajā draudzē nebija dziedināšanas dievkalpojumi. Tas, kā šodien draudzēs vada dziedināšanas dievkalpojums, nav nekāda bībeliska pamata. Mēs praktizējam aicinājumu iznākt priekšā, bet Bībelē nekā tāda nav. Daits Mudijs un Finejs izdomāja priekšā nākšanu. Tāpēc dziedināšana nav draudzes auditorijai, lai gan, protams, jūs to varat darīt. Bet visvairāk tas ir paredzēts priekš ielas.
Kamēr dziedināšana priekš jums ir kā notikums vai pasākums, kuru jūs vadāt noteiktā laikā, tā nekad neplūdīs kā upe. Bet kad tas kļūs par dzīves veidu, tā sāks plūst kā upe. Ja dziedināšanas dievkalpojums notiek konkrētā laikā, kā piemēram pie mums dziedināšanas kalpošana ceturtdienā vai sestdienā, tad tas ir notikums vai pasākums. Bet ja visur, kur jūs ejat un jebkurā laikā, jūs lūdzat par slimajiem, tad tas jau ir dzīves veids. Tad arī jūs ieraudzīsiet, kā tā plūst. Jūs sāksiet redzēt vairāk rezultātus. Sākumā jūs neredzēsiet pastāvīgus rezultātus. Bet jums ir izvēle. Jūs no rīta pieceļaties un sakāt: “Kungs, man šodien ir brīvdiena. Es gribu iet uz ielas un meklēt cilvēkus, par kuriem lūgt”. Tieši šādi es sāku. Jūs sev pieņemat lēmumu. Viglsforts nolēma, ka katru dienu neies gulēt, kamēr neatradīs kādu, kuru pievest Kristum.
Karijs Bleiks
