Aiz pirmajām divīzijām mudžēja milzīgs daudzums kristiešu, kuri bija šīs armijas gūstekņi. Viņi visi bija ievainoti un mazu Baiļu dēmonu vadīti. Likās, ka gūstekņu ir vairāk, nekā dēmoni šajā armijā. Man par pārsteigumu, šie ieslodzītie rokās turēja zobenus un vairogus, bet nepielietoja tos. Mani šokēja tas, ka tādu milzīgu skaitu gūstekņu sargāja neliela sauja Baiļu dēmonu, kurus var viegli satriekt vai izklīdināt, ja vien ieslodzītie lietotu savus ieročus.
Debesis pār gūstekņiem bija melnas no maitas putnu mākoņiem, kuru vārds bija Depresija. Viņi apsēdās uz ieslodzīto kristiešu pleciem un atvēma uz tiem masas, kuru nosaukums bija Nosodījums. Kad atvemtās masas nonāca uz gūstekņa, viņš piecēlās un kādu laiku soļoja nedaudz pārliecinātāk, bet pēc tam strauji krita, kļūstot vājākam, nekā iepriekš. Un atkal es brīnījos, kāpēc gūstekņi nenogalina maitas putnus ar saviem zobeniem, ko varēja izdarīt pavisam viegli.
Laiku pa laikam novājinātais gūsteknis klupa un krita. Un tiklīdz viņš vai viņa bija pie zemes, pārējie gūstekņi ar nicinošiem izsmiekliem sāka sist viņus ar saviem zobeniem, bet pēc tam sauca maitas putnus, lai tie ēstu nokritušo pat līdz tam, kad tas nomira.
Vērojot šo ainu, es sapratu, ka sagūstītie kristieši domāja, ka nosodījumu atvemtā masa bija patiesība no Dieva. Tad es sapratu, ka šie gūstekņi patiesībā bija pārliecināti, ka soļo Dieva armijā! Lūk kāpēc viņi nenogalināja ne mazos Baiļu garus, ne maitas putnus, jo viņi taču domāja, ka tie ir Dieva sūtņi! Tumšie maitas putnu mākoņi neļāva gūstekņiem kaut ko redzēt, un viņi naivi pieņēma visu, kas ar viņiem notika, kā nākošu no Dieva.
Vienīgais sagūstīto kristiešu ēdiens bija maitas putnu atvemtā masa. Tie, kuri to atteicās ēst, kļuva vāji līdz tādai pakāpei, ka beigu beigās krita. Taču tie, kuri ēda, kļuva stiprāki, bet tas bija ļaunuma spēks. Pēc tam viņi sāka vemt to pašu uz citiem. Kad kāds no gūstekņiem to sāka darīt, tad dēmonam bija atļauts apseglot viņu, un šo cilvēku nolika augstākā rangā, pārvedot uz priekšpulku divīzijām.
Un vēl pretīgāki par maitas putnu vēmekļiem bija lipīgi netīrumi, kuru ļaunie gari izkārnīja uz tiem kristiešiem, uz kuriem viņi brauca. Šie netīrumi bija lepnums, personīgās ambīcijas un citas lietas, kas bija tās divīzijas būtība, kurā viņi atradās. Taču no šiem lipīgajiem netīrumiem kristieši jutās daudz labāk, nekā no nosodījuma, tāpēc viņi ar vieglumu ticēja tam, ka ļaunie gari bija Dieva sūtņi, bet šie lipīgie netīrumi – Svētā Gara svaidījums.
šajā laikā es izdzirdēju Kunga balsi: “Tas ir pēdējo dienu ienaidnieku armijas priekšpulks. Tā arī ir sātana apmāna būtība. Viņa galvenais iznīcinošais spēks atbrīvojas tad, kad kristieši sāk uzbrukt viens otram. Visos laikos viņš ir lietojis šo armiju, bet nekad viņam nav izdevies sagūstīt tādu skaitu kristiešu un izmantot tos saviem mērķiem. Man arī ir armija. Tagad tev ir jāpieceļas un jācīnās, jo nav tādas vietas, kur varētu paslēpties no šī kara. Tev ir jācīnās par Manu Valstību, par patiesību un par tiem, kuri ir apmānīti”.
Šī ļaunuma armija manī izraisīja riebumu un sašutumu, ka pat vēlējos labāk nomirt, nekā dzīvot tādā pasaulē. Taču vārds no Dieva mani tā uzmundrināja, ka es uzreiz sāku kliegt uz sagūstītajiem kristiešiem, ka viņi ir apmānīti, cerot, ka viņi man paklausīs. Kad es to izdarīju, likās, visa armija pagriezās un blenza uz mani, bet es turpināju kliegt. Es domāju, ka kristieši atmodīsies un sapratīs to, kas notika ar viņiem, bet tā vietā daudzi no viņiem ķērās pēc bultām, lai sāktu šaut uz mani. Citi stāvēja neizlēmīgi, nezinot, kā ar mani rīkoties. Tad es sapratu, ka esmu to izdarījis pirms laika un tā bija ļoti slikta kļūda.
Riks Džoiners
