Kad mēs saskaramies ar kaut kādu problēmu, Kungs nelec no Sava troņa debesīs un nekliedz: “Ak, kaut kas ir jādara! Džons nokļuvis nelaimē, bet Mērijai ir nopietnas nepatikšanas! Man steidzami ir jāiejaucas!” Nē! Kungs jau visu ir izdarījis, ko uzskatīja par vajadzīgu. Turklāt, Viņš izdarīja savu darbu tik labi, ka paceļoties debesīs, Viņš ir apsēdies pie Majestātes labās rokas augstībā (Ebrejiem 1:3). Mūsu augstais Priesteris Jēzus Kristus sēž tronī. Viņš pabeidza Savus darbus, samaksāja par mūsu glābšanu ar Savām asinīm un izlēja visas garīgās svētības, kuras mums ir vajadzīgas dzīvībai un dievbijībai (2.Pētera 1:3-4). Augšana Jēzū Kristū – tas ir process, kura laikā mēs mācāmies izpaust to, ko Dievs mūsos jau ir ielicis. Garīga augšana – tas ir process, kad mēs mācāmies dzīvot ar garīgo realitāti un svētībām, kas jau ir mūsos, pateicoties Svētajam Garam. Iedomājieties mazuli mātes vēderā. Kopš ieņemšanas brīža viņā jau ir ielikti visi gēni un hromosomas – viņa īpašību nesēji. Līdzīgā veidā arī Dievs mūsu garā ir ielicis Svēto Garu, lai Viņš atklātu garīgās īpašības, spējas un talantus, kas jau atrodas mūsos. Kad mēs pieņemam Jēzu Kristu par savu Glābēju, tad saņemam nevis vienkārši kaut kādas garīgās svētības, – bet mums tiek dotas visas garīgās svētības, jo mūsos dzīvo Kristus, bet mēs – Viņā. Pāvils rakstīja korintiešiem: “…ko acs nav redzējusi un auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sagatavojis tiem, kas Viņu mīl” (1.Korintiešiem 2:9). Jaundzimušie Kristū nezina par visu, kas viņam pieder, kas viņš ir, un kas viņam ir sagatavots. Viņš kā zīdainis, kas guļ gultiņā un nenojauš par to, ka viņam ir brūnas acis un ka pēc pāris mēnešiem viņš rāpos pa grīdu, spēs runāt un staigāt. Mazulis Kristū vēl nezina par visām garīgajām svētībām, kuras Dievs ir ielicis viņā. Viņš vēl nezina, ko Dievs priekš viņa ir ieplānojis vai ko Viņš vēlas darīt viņā, caur viņu un priekš viņa. Tajā pašā laikā viņā jau mīt visu garīgo svētību pilnība. No viņa tikai tiek prasīts uzzināt vairāk par šīm svētībām, bet pēc tam pieņemt tās un dzīvot atbilstoši tām. Garīgās svētības ir līdzīgas dievišķai sēklai, kas dziļi iestādīta ticības sirdī. Ikdienas šo sēklu vajag aplaistīt ar Dieva Vārdu. Dzīves pārdzīvojumi uzirdina mūsu sirds augsni. Reizēm Kungs mūs nedaudz apmēslo. Priekš kam? Priekš nākotnes ražas, kuru jau satur šī sēkla, lai tā izlaistu saknes, sāktu augt un ziedēt! Kad mēs piedzīvojam krīzi savās gaitās ar Kungu, mums nav nekur jāiet un jāmeklē ticība, žēlastība, spēks vai kādas citas garīgās svētības. Visas svētības jau atrodas mūsos. Savās gaitās ar Kungu mums ir jāiemācās pieņemt un lietot to, kas jau ir mūsu rīcībā. Mums ir jāsaprot, ka visā pasaulē nav neviena cita ticīgā, kuram būtu vairāk Dieva svētību nekā mums. Atšķirība var būt tikai tajā, ka vieni ticīgie ir iemācījušies pieņemt un lietot savas garīgās svētības vairāk par citiem. T.D.Džeiks
