Reizēm, kad sāpes kļūst pārāk stipras, daudz vieglāk ir noslēgties. Ļaunuma dzēliens nevar sasniegt sirdi, kuru skauj ciets aizsardzības apvalks, bet tādā gadījumā, tam nespēj tikt cauri arī mīlestība. Nelaižot sev klāt sāpes, kopā ar tām jūs bloķējat arī visas pārējās jūtas, tā ka neviens un nekad nevar jūs aizskart. Jūs neaizskar sprediķi. Jūs neaizskar sekss. Mīļotā kaislīgie glāsti netiek līdz tai vietai, kur pa īstam sāp. Pēc izmisuma naktīm jūs paliekat iztukšota. “Kaut kas nav tā?” – jautā viņš. “Nē, viss ir labi”, – atbildat jūs. Bet iekšēji jūs nopūšaties, pagriežaties pret sienu un izliekaties, ka guļat. Patiesā jūs esat atdalīta no pārējās pasaules. Jūsu sirds ir ietērpta bruņās. Jūs esat pasargājusi sevi no sāpēm, parūpējusies par to, lai jūs neviens neievainotu, bet jūs esat vientuļa, tukša un neaizskarama. Jūs mīlējaties, dzīvojat savu dzīvi, gatavojat kafiju – un tas viss ir čaulā. Sāpes jūs ir aizsūtījušas karantīnā, slepenās cīņas jūs ir norobežojušas no visiem pārējiem. Jūs esat tik tuvu – un tajā pat laikā tik tālu, ārpus sasniedzamības!
Jūs burtiski esat iesaiņota kaut kādā neredzamā plīvurā. Ne vienmēr ir tā, ka neviens pie jums netiecas. Iespējams, jūs esat ietītas tik daudz kārtās, ka cilvēki pieskaras tikai šo apvalku ārējai virsmai, kurā jūs slēpāties daudzus gadus. Tas, ar ko jūs aizsargājāties, tagad ir kļuvis par cietumu , un jūs nonācāt klusā vientuļnieka kamerā.
Es tādu stāvokli saucu par “iestrēgt uz kāpnēm”! To var salīdzināt ar liftu, kas iestrēdzis starp stāviem. Daudziem cilvēkiem tāda situācija izsauc sajūtu, ka dzīve uz kaut kādu brīdi ir apstājusies. Viņi gadiem gaida, kad viss atgriezīsies savā vietā. Bībelē ir teikts: “No Tā Kunga ir atkarīgi ikviena cilvēka soļi…” (Salamana pamācības 20:24). Bet ko tad, ja kāja ir iesprūdusi starp pakāpieniem? Vai jūs nekad neesat sevi izjutuši iesprūdušu starp vecumu un posmiem, personām un vietām? Vai jūs tagad neciešat tā dēļ, kas kādreiz ir noticis? Vai neuzaust jūsu prātā attēli, vai nevajā jūs nakts vidū balsis no jūsu pagātnes sarunām? Tie nav nervi un nav šizofrēnija – jūs vienkārši vajā neatrisinātas problēmas. Tie ir dēmoni, kuri ir jāizdzen, fantomi un rēgi, kuri ir jāizraida no sieviešu sirdīm, ar vēlmi dzīvei paskatīties acīs un teikt: “Es turpināšu dzīvot!”
Tieši tas ir jāpaziņo, ja jūs gribat izdzīvot. Jums ir tieši jāieskatās elles situāciju karstumos un jāpasaka ar sastingušajām, vientuļajām un asaru klātajām lūpām: “Es turpināšu dzīvot”. Katrā upurī ir slēpta stingra izturība un tērauda griba. Drosme dzimst krīzēs. Meitene, tev ir spēks. Tas dzīvo tevī pateicoties Kristum. Tas ir tevī, lai tu būtu veiksmīga. Neviens nesasniedz panākumus, nepārvarot pretim stāvēšanu. Noslauki savas acis, iztaisno muguru, pacel galvu – un izdzīvo!
Neviens nevar izmainīt savu pagātni, lai cik tā briesmīga nebūtu. Atjaunojiet savu dzīvi. Šodiena – tā ir šodiena, bet ne vakardiena. Es lūdzu par to, lai jums būtu drosme izturēt to, kas nav jūsu spēkos izmainīt. Pilnībā izmainiet visu, ko iespējams, bet visam pārējam pavēliet aizvākties!
T.D.Džeiks
