Dabiskajā pasaulē mums ir veidi, kā padarīt neredzamo redzamu. Fotoaparāts, kas ir jūtīgs pret infrasarkanajiem stariem, var fotografēt pašās melnākajās naktīs. Policija izmanto radaru helikopteros un spēj pamanīt zagli tumsā pat zem kokiem. Arī garīgajā pasaulē mums nevajadzētu staigāt tumsā. Jo ir instruments, ar kura palīdzību mēs varam redzēt “Neredzamo Dievu”. Un šis instruments – mūsu ticība. Ticībai arī ir infrasarkanie stari. Mums ir acis, lai redzētu, un mēs varam staigāt, neskatoties uz mūsu pasaules neziņu un tumsu, ar pārliecību kā dienā. Ticīgie – tie ir “gaismas bērni”. “Jo mēs dzīvojam ticībā, ne skatīšanā” (2.Korintiešiem 5:7).
Tumsā ir vajadzīgs lukturis. Ticība ir burtiski kā lukturis, kas diennakts gaišajā laikā ir bezjēdzīgs. Ticība iegūst savu vienīgo iespēju tieši tagad, šajā grēka un nemiera pilnajā pasaulē. Tā nedarbosies Debesīs, jo tur nebūs vajadzība riskēt, un mēs ne tik daudz ticēsim, cik zināsim. Tur ticība zaudēs savu nozīmi.
“Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts. Tā nu paliek ticība…” (1.Korintiešiem 13:12-13).
Ticība ir mūsu autopilots, mums tā ir vajadzīga, lai lidotu, nolaistos, nevis tad, kad mēs ieejam kristāldzidrajā godībā.
Ticība ir kā zelts. Tā var iziet cauri ugunij.
Ticība, kas nav pārbaudīta ugunī ir kā viltots zelts, kas tikai izskatās īsts.
Ticība, kas balstīta uz labvēlīgiem laikapstākļiem, nav nekāda ticība.
Ticība ir radīta, lai izpaustos vētrā un drūmā laikā.
Reinhards Bonke