Jēzus tika piesists krustā. Krustā piesišana – tā ir nāvessoda forma, kur noziedznieks tika piesiets pie koka. Šī tradīcija dzima Aleksandra Maķedonija valdīšanas laikā Persijas impērijā. Tiek uzskatīts, ka viņš ieviesa šādu sodu Ēģiptē un Karfagenā.
Visticamāk, ka romieši pārņēma šo sodu no karfageniešiem.
Romieši to “pilnveidoja”, pārvēršot to ļoti lēnā nāvē ar maksimālām fiziskām un dvēseliskām ciešanām. Patiesībā, tas bija viens no pašiem nežēlīgākajiem un pazemojošākiem soda veidiem, ko piemēroja vergiem, slepkavām, nodevējiem un pašiem ļaunākajiem noziedzniekiem. Romiešu likumi aizsargāja savus pilsoņus no piesišanas krustā, izņemot armijas dezertierus. Izraēliešiem cilvēku piesišana krustā tika uzskatīta par lāstu.
“Un, ja kāds vīrs ir apgrēkojies, ka viņš ir pelnījis nāvi, un to nonāvē un pēc tam pakar pie koka, tad lai viņa miesas nepaliek pa nakti pie koka, bet aprakdams aproc tās tanī pašā dienā, jo (jebkurš) pakārtais (pie koka) ir Dieva lāsts….” (5.Mozus 21:22-23).
Pēc tradīcijām, tam kas bija nosodīts uz nāvi, lika nest savu krustu no soda vietas, kur tika sists līdz krustā sišanas vietai ārpus pilsētas robežām. Vēsturnieki apgalvo, ka tāda veida krusti svēra vairāk kā 130 kilogramus. Viena šķērssija vien svēra no 40 līdz 60 kilogramiem. Soda procesa laiku, kad noziedznieks tika sists pie krusta, apsargāja romiešu karavīrs. Viens no karavīriem nesa plāksni, uz kuras bija rakstīts noziedznieka vārds un noziegums, kuru tas pastrādāja. Vēlāk šo plāksni piesita krusta augšējā daļā, lai visi to varētu redzēt.
Romiešu karavīrs nepameta soda vietu, kamēr netika apstiprināts fakts par noziedznieka nāvi. Pēc visām izciestajām mocībām no Jēzus novilka apģērbu un piesita Krustā neērtā stāvoklī, kas apgrūtināja elpošanu. Turklāt Viņam bija dehidratācija asins zuduma dēļ, karstums pastiprināja Viņa slāpes, pazemojums par to, ka Viņš bija izģērbts, un vēl izsmiekli un apvainojumi no asinskārā pūļa. Ja apsargs izjuta žēlumu pret upuri, viņš tam varēja iedot vīna un mirres maisījumu, kurš nedaudz noņēma sāpes. Saskaņā ar Rakstiem Jēzus atteicās no šī līdzekļa (Marka 15:23).
Krustā sišanas brīdī noziedznieku noguldīja uz muguras. Viņa rokas piesita vai piesēja pie šķērssijas, bet kājas – pie staba. Acīmredzami, romieši deva priekšroku naglām, bet ne virvei. Ne tik sen kapā netālu no Jeruzalemes arheologi atrada krustā piesista cilvēka ķermeni, kas attiecināms uz Jēzus laikiem. Tika atrastas asas dzelzs naglas garumā apmēram 17 centimetri un diametrā 2,5 centimetri.
“Es esmu kā izliets ūdens, visi mani kauli ir kā salauzti, mana sirds manās miesās ir kā izkusis vasks. Manas smaganas izkaltušas kā māla trauks, un mana mēle līp pie manām aukslējām, nāves pīšļos Tu mani esi guldījis” (Psalmi 22:15-16).
Beigās, asins daudzums uzkrājās sirds rajonā, bloķējot asins cirkulāciju, kopā ar drudzi, ko izraisīja ievainojumi, krampjiem un izsīkumu, – tas nogalināja upuri pāris dienās vai stundās. Parasti, lai paātrinātu nāvi, upura kājas pārsita ar āmuru, kā rezultātā nebija iespējams saslieties, lai ieelpotu. Citos gadījumos noziedznieku caurdūra ar zobenu vai šķēpu vai noindēja ar dūmiem.
“Viņš uznesa mūsu grēkus Savā miesā pie staba, lai mēs, grēkiem miruši, dzīvotu taisnībai; ar Viņa brūcēm jūs esat dziedināti” (1.Pētera 2:24).
Jēzus to visu izcieta mūsu dēļ. Viņš Pats atļāva, lai ar Viņu apietos kā ar ļaunāko noziedznieku, lai izpirktu mūs no mūsu grēkiem. Lasot par to Bībelē, mēs apzināmies Dieva neizmērojamo mīlestību – beznosacījuma mīlestību. Jēzus nomira, lai atbrīvotu mūs no grēka un nosodījuma. Ja jums rodas šaubas par Dieva mīlestību, paskatieties uz Krustu un uz apmaiņu, kura notika tur pateicoties mīlestībai. Tāda bija Jēzus fiziskā nāve.
Gilermo Maldonado
