Jēzus teica: “Tā Kunga Gars ir uz Mani…lai mācītu visas tautas” (Lūkas 4:18 un Mateja 28:19).
Jaunzēlandē, kad es sludināju šīs dārgās patiesības, es redzēju, kā simtiem cilvēku saņēma Gara kristību.
Taču Zviedrijā kāda luterāņu draudze pauda neapmierinātību. Kāda sieviete karaliskajā pagalmā saņēma dziedināšanu, taču es biju spiests pamest valsti.
Uzturoties tur, es apstājos vienā no ielām netālu no sapulces vietas. Es tur biju deviņos trīsdesmit, bet sapulce bija paredzēta četros trīsdesmit, un tāpēc es devos uz krastu pastaigāties. Kad es atgriezos, visa iela no vienas malas līdz otrai malai bija pilna ar cilvēkiem ratiņkrēslos un mašīnās. Organizatori jautāja: “Ko mums darīt?”
Es atbildēju: “Svētais Gars ir atnācis, lai apskautu un valdītu varenībā. Dzīvojiet Viņa svaidījumā, brīvībā, iedvesmā un līdzinieties upes tecējumam – lai Dievs tiktu pagodināts”.
Tajā dienā uz ielām Dievs atbrīvoja cilvēkus un atnesa gūstekņiem brīvību. Bet ar to viss nebeidzās. Tas bija vien sākums! Jo vēl taču bija sapulce, kas arī bija pārpildīta ar cilvēkiem!
Kas tas ir par prieku – būt gataviem tam, lai Dievs mūs lietotu! Dievam mūs visus ir jāaizdedzina. Mums vēl ir jāsagrābj daudzas teritorijas, un mēs tās iegūsim. Lauki ir kļuvuši balti un gatavi ražas novākšanai!
Ak, kā tajā dienā cilvēki sauca uz Viņu – kā viņi raudāja! Asarās var būt tik daudz prieka!
Es turpinu palīdzēt cilvēkiem. Dievs teica skaidri: “Prasi Man! Es tev atdošu visus šos cilvēkus”.
Es nodomāju, ka pārāk drosmīgs lūgums. Viņš atkal čukstēja: “Prasi! Es tev atdošu visus šos cilvēkus”.
Es teicu: “Ak, mans Dievs! Saki to vēl vienu reizi”.
“Prasi Man. Es atdošu tev visus šos cilvēkus”.
Es teicu: “Es prasu! Es lūdzu ticībā! Es ticu tam”.
Debesu elpa piepildīja visu sanāksmi. Cilvēki turpināja krist un raudot nožēloja grēkus.
Ak, šī Gara elpa! Šajā elpā ir kaut kas AIZRAUJOŠS.
Smits Viglsforts