Kad Pēteris un Jānis bija iesēdināti cietumā par klibā dziedināšanu, par sludināšanu un mācīšanu par Jēzus nāvi un Viņa augšāmcelšanos no mirušajiem, viņiem jautāja: “Ar kādu spēku jūs to izdarījāt?”
Pēteris, piepildījies ar Svēto Garu, paaugstināja balsi: “Tad lai jums visiem un visai Israēla tautai ir zināms, ka šis stāv vesels jūsu priekšā nacarieša Jēzus Kristus Vārdā, ko jūs esat situši krustā, bet ko Dievs uzmodinājis no mirušiem.” (Apustuļu darbi 4:10) Viņš teica, ka nav glābšana nevienā citā. Bībele atspoguļo reliģisko līderu un tautas reakciju: “Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu.” (Apustuļu darbi 4:13)
Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies, kas būtu noticis ar pirmā gadsimta draudzi, ja Pēteris un Jānis būtu baidījušies runāt Jeruzalemē, savā pilsētā?
Visas tavas valsts pilsētas ir Dievam svarīgas – tajās dzīvo ļaudis.
Sātans grib nodibināt kontroli pār valdību, pār likumdošanu un izpildvarām. Paskaties, kā sātans ir iefiltrējies mūsu skolās. Bērni izklaidējas sātaniskos klubos, Bībeles klubi ir aizliegti, bet sātaniskie plaukts, burvestība plaukst. Mēs cīnāmies ar ļaunu ienaidnieku!
Šajā garīgajā cīņā mums ir jāuzstājas kā vienotai armijai, nevis kā karavīriem – vienpatņiem. Jums ir jāpiedalās pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Viens no pašiem agresīvākajiem manas draudzes locekļiem – pilsētas padomnieks. Un tā ir sieviete!
Ir jāveic tādi pasākumi, lai jūsu pilsēta aizdomātos par Dievu. Ir sātaniskie perēkļi, kuri ir jāizskauž.
Vai jūs kādreiz esat dzirdējuši masu medijos par “pilsētas dvēseli”? Pilsētai nav dvēseles, dvēsele ir cilvēkiem. Bet pilsētas ir līdzīgas cilvēkiem: tās uzsūc to personīgās īpašības, kas tajās dzīvo. Jūs varat svētīt savu pilsētu, piedaloties notikumos, kuri veido ceļu, pa kuru tā iet. Jūsu domas, vārdi, pilsoniskā pašapziņa, lepnums vai apvainojums un negatīvisms, kas pretēji labajam – tas ir tas, kas var celt vai postīt jūsu pilsētu.
Mūsu valstī ir ļoti daudz ievainotu pilsētu un pilsētas, kurās nav mīlestības. Daudz pilsētas, pār kurām pāri ir tumši garīgi mākoņi.
Bībelē mums ir doti pāris cilvēku piemēri, kuri izmainīja savas pilsētas. Pats Jēzus raudāja par Jeruzalemi. Savā laikā Nehemija raudāja, gavēja un lūdza, par to pašu pilsētu. Daniēls bija iemests lauvu bedrē savu pienākumu dēļ par Jeruzalemi. “Visa nievātāji samusina pilsētu uz dumpi, bet gudrie nomierina satraukumu.” (Salamana pamācības 29:8) Pilsētas Dievam ir svarīgas. Tā vieta, kur jūs dzīvojat, ir svarīga Viņam.
Jūs, protams, varat ieiet antagonismā ar savas pilsētas sirdi, bet tāpat jūs varat kļūt ar to par draugiem. Jūs varat palīdzēt izsalkušajiem, apmierināt bezpajumtnieku vajadzības, sadraudzēties ar sabiedrības līderiem, izrādīt cieņu pret izpildvarām, padarīt jūtamu jūs klātbūtni slimnīcās, veco ļaužu namos, bet tāpat būt par garīgās atjaunošanas avotiem.
Sabiedriskā aktivitāte pati par sevi rada cīņu, pretestību; garīgā cīņa iekustina augstākas sfēras. Tam būs vajadzīgas vairāk lūgšanas. Tas nozīmē uzvarēt, pieturoties pie bībeliskajām patiesībām. Augstākā pavēle, kas ir Paša Jēzus dota – sludināt Evaņģēliju, nevis “cīnīties ar velnu” traucējot visiem un katram. Mēs esam cīņā, bet šī cīņa ir par bībelisko patiesību. Būsim uzticīgi savam aicinājumam, parādot Dieva labvēlību, demonstrējot to ar savu dzīvi, ka mēs esam spēcīgi Dieva “izredzētie”.
Mums nav vajadzīga gudra tehnika, mums ir jācīnās labo ticības cīņu un jāizmanto īstie garīgie ieroči un ar drosmi jāpasludina vēsts par augšāmcelšanos.
Lesters Samrels
