Kamēr es pārdomāju šos vārdus, viņš uzmanīgi lūkojās manī. Pēc tam viņš turpināja: “Ir vēl divas lietas, kuras mēs saņēmām savā laikā, bet Draudze tās drīz vien pazaudēja un līdz šim brīdim nav to atjaunojusi. Jums tas ir jāatjauno”.
“Bet kas tas ir?” – jautāju es, jūtot, ka tas, ko viņš gribēja pateikt, bija kaut kas vairāk nekā vienkāršs papildinājums iepriekšminētajam.
“Jums ir jāatjauno kalpošana un vēsts”, – viņš uzsvēra.
Es paskatījos uz Kungu, un Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu: “Tas ir pareizi, ka Pāvils tev to pateica. Līdz pat šim laikam viņš ir palicis pats uzticamākais šajā kalpošanā”.
“Lūdzu paskaidrojiet”, – es lūdzu Pāvilam.
“Labi, – atbildēja viņš. – Ja neņem vērā tās nedaudzās vietas pasaulē, kur tagad turpinās kristiešu vajāšanas, mēs ar grūtībām varam uzzināt, kā kalpošanu, tā arī vēsti, kas tiek sludināta šodien. Šodien Draudzei ir tikai vājš priekšstats par to, kas bija mūsu laikos, kaut arī mēs paši bijām tālu no sava aicinājuma. Kad mēs kalpojām, pati mūsu kalpošana bija lielākais upuris, kādu vien varēja pienest. Un tas bija vislielākā upura atspoguļojums – upuris pie krusta. Krusts – tas ir Dieva spēks, un tas ir centrs visam tam, ar kura palīdzību mēs esam aicināti dzīvot uz zemes. Jums ir tik maz spēka, lai šodien pārveidotu savu mācekļu prātus un sirdis, jo jūs nesludināt krustu un nedzīvojat ar to. Tāpēc mums ir grūti ieraudzīt lielu atškirību starp mācekļiem un pagāniem. Tas nav tas Evaņģēlijs, kas tika uzticēts jums. Jums ir jāatgriežas pie krusta”.
Sakot šos vārdus, viņš kā tēvs saspieda ciešāk manus plecus un atgriezās savā vietā. Es jutos tā, it kā būtu saņēmis vienlaicīgi neiedomājamu svētību un pamatīgu pārmetumu. Es sāku pārdomāt par glābšanas līmeni kalnā un par tiem glābšanas dārgumiem, kurus es redzēju kalna iekšienē. Es sāku saprast, ka vairākums no maniem lēmumiem, ieskaitot lēmumu ieiet pa tām durvīm, kuras mani atveda šeit, galvenokārt balstījās uz vēlēšanos tiekties tālāk un nevis tāpēc, lai ņemtu vērā Dieva gribu. Tajā visā, ko biju paveicis, es vēl joprojām dzīvoju priekš sevis paša, bet ne priekš Viņa. Pat mana vēlēšanās piedzīvot tiesu bija tāpēc, ka tas palīdzētu man staigāt uzvarā un nepiedzīvot sakāvi. Visa mana staigāšana ar Dievu bija vairāk sakoncentrēta uz mani pašu un nevis uz Kristu.
Riks Džoiners