Brīnums – tas ir tad, kad Dieva spēks nonāk uz absolūtu bezpalīdzību, kad nevar palīdzēt nekādas cilvēciskās pūles, bet Dievs viens atnāk un rada pārdabīgo; kad atnāk Dievs un ķermenis acumirklī atjaunojas – nevis pēc stundas, nevis pēc nedēļas, bet tajā pašā minūtē – tas ir brīnums.
Reiz es gāju uz lielu sapulci Londonā, un vīrietis, kas stāvēja pie ieejas durvīm, teica man: “Vai jūs mani neatpazīstat?”
Es atbildēju: “Nē, uz doto brīdi es jūs neatpazīstu”.
“Vai tad jūs neatceraties manu meitu?” – jautāja viņš.
“Nē”.
“Un manu sievu?” Viņi visi stāvēja līdzās.
“Nē, es baidos, ka esmu jūs aizmirsis”.
“Labi, – teica viņš, – es esmu Smits no Braitonas”.
Tad es viņus atpazinu.
“Bet tagad, – teica viņš, – paskatieties uz viņu”, – un norādīja uz savu meitu, skaistu meiteni.
Viņi bija atnesuši viņu uz nestuvēm, bezpalīdzīgu. Tādā stāvoklī viņa pavadīja daudzus gadus, viņu nācās nēsāt visur; un tajā brīdī, kad pār viņu nonāca Dieva pieskāriens, no matu galiem līdz papēžiem, nevienā vietā nepalika vājums. No tā brīža viņa bija pilnīgi vesela un spēja staigāt. Neviens cilvēks nevar neko tādu izdarīt. Nekad uz zemes nav dzīvojis cilvēks, kas būtu spējīgs to izdarīt, kā tikai viens Cilvēks, Jēzus Kristus. Un ja mēs gribam tikt lietoti tādā pašā veidā, mums vajag Viņu, pazīt Viņu un saprast Viņu, jo Viņš ir Svētais.
Smits Viglsforts
