PĀRBAUDĪJUMI, KURIEM JĒZUS IZGĀJA CAURI PIRMS NĀVES

VIŅU SITA

“Bet Pilāts, gribēdams ļaudīm iztapt, tiem atlaida Barabu un Jēzu lika šaust un nodeva, lai sistu krustā” (Marka 15:15).

Jēzus laikā sodīšanas instruments bija pletne. Tā sastāvēja no vairākām savā starpā savītām siksnām ar svina gabaliņiem, kauliem vai aitu zobiem. Pirms sodīšanas noziedznieku izģērba, piesēja pie staba, bet pēc tam sita. Sita pa muguru, rumpi un kājām, un katra sitiena nežēlība bija atkarīga no tās ķermeņa daļas, kura bija pakļauta sitienam. Soda izpildītājam vajadzēja novājināt upuri līdz samaņas zudumam. Parasti tādu sodīšanu pavadīja izsmiekli no publikas puses. Ar katru pletnes sitienu svina gabaliņi radīja iekšējos zilumus, bet asie kaula gabali saplēsa ādu un pārrāva zemādas audus. Nāvessoda laikā rētas kļuva arvien dziļākas un jau sasniedza muskuļu audus. Neizturamas sāpes un liels asins zudums bieži noveda pie nāves saistībā ar asinsrites šoku.

VIŅAM IZRĀVA BĀRDU

“Muguru es griežu sitējiem un vaigu – bārdas plēsējiem, savu vaigu es neslēpju no kauna spļāvieniem” (Jesajas 50:6).

Tuvo Austrumu kultūrā bārdas vai matu izraušana bija pats lielākais apvainojums, jo bārda tika uzskatīta par vīrišķības un cieņas zīmi. Lūk kāpēc jūdi audzēja un rūpīgi kopa savas bārdas (3.Mozus 19:27). Nodzīt vai slēpt savu bārdu bija pazemojuma, skumju vai sēru pazīme. Tāpēc priekš Jēzus bārdas izraušana bija ne tikai ļoti sāpīga, bet arī aizvainojoša.

VIŅAM SPĻĀVA SEJĀ

“Tad tie Viņam spļāva vaigā un sita ar dūrēm; bet citi Viņu iepļaukāja” (Mateja 26:67).

Jūdiem spļaušana citu klātbūtnē tika uzskatīta par apvainojumu, bet spļaut uz kādu bija vēl lielāks apvainojums. Taču kad romiešu karavīri spļāva Jēzus sejā, tas bija vēl ļaunāk.

VIŅAM LIKA NĒSĀT ĒRKŠĶU VAINAGU

“Un kareivji nopinuši vainagu no ērkšķiem, uzlika Viņam to galvā un aplika Viņam purpura apmetni” (Jāņa 19:2).

Ērkšķu vainagu parasti taisīja no ērkšķu zariem priekš uguns aizdegšanas. Tiek uzskatīts, ka vainagā bija vairāk kā trīs kārtas ērkšķu, viņam bija ķiveres forma, kas apņēma Jēzus galvu no pakauša līdz pierei.

JĒZUS VESELĪBA

Galdnieka profesija, bez šaubām, sagatavoja Jēzu Viņa kalpošanas skarbajām prasībām un pārvietošanos pa Palestīnu un Valstības Evaņģēlija sludināšanai. Var izdarīt secinājumu, ka Jēzum bija stipra veselība un nebija smalka ķermeņa uzbūve. Ir pamats uzskatīt, ka Jēzus bija fiziski vesels, kad Viņam nācās izciest sūrās ciešanas divpadsmit stundu garumā un pēc bezmiega nakts noiet gandrīz piecus kilometrus līdz Jeruzalemei un pa tās ielām, lai stātos tiesas priekšā, kas izlemtu Viņa lietu.

Ir vērts ņemt vērā cietsirdīgo sišanu pēc soda, dvēseles sāpes par to, ka Viņu pameta tuvākie cilvēki, atstumtību, kuru Viņš izjuta no cilvēkiem, kuri Viņu slavināja vien pāris dienas atpakaļ, un, visbeidzot, Viņa piesišanu krustā.

Gilermo Maldonado