Mums ļoti ir vajadzīgs tāds Dievs, Kuram mēs varam pienest visus neatrisinātos jautājumus. Mēs negribam par tiem runāt visos krustojumos. Bieži vien problēmas ir tik personīgas, ka nav iespējams tās uzticēt nevienam, pat ne mūsu sievām un bērniem. Vai jūs dzirdat griezīgu skaņu, burtiski it kā smagi grieztos dzirnakmens? Šī ir ierūsējušas stūres skaņa, kura no visiem spēkiem cenšas noturēt vīriešu dedzīgās lūgšanas, lai nenoietu no kursa, neskatoties uz spēcīgo pretvēju un viļņiem. Diemžēl, mēs lūgšanas esam atstājuši sievietēm un aizlūdzējiem, bet paši uz savu galvu esam aizgājuši savās lietās, kuras izsūc mūs. Ko tad mēs tagad brīnāmies, ka esam tik garīgi un fiziski iztukšoti? Pametot lūgšanu, tā vietā, lai iemantotu, tagad mēs tikai zaudējam. Lūgšana atjauno spēkus. Tas nav reliģiozs rituāls vai teatrāls uzvedums, kuru var atkārtot. Īsta lūgšana – tā ir ticības piepildītu cilvēku spontāna vēršanās pie visuvarenā Dieva, Kurš dzird un atbild. Ticība ir mūsu spējā runāt, un Dieva pārdabiskā spēja dzirdēt un saprast lūgšanu. Viņš jau iepriekš zina, ko es gribu pateikt, cenšoties piemeklēt vajadzīgos vārdus. Lūgšana – tas ir garīgs darbs, kura panākumi ir atkarīgi no manas pārliecības, ka Viņš dzird un saprot mani. Dāvids zināja, ka brīžos, kad viņš bija izmisis un skumjās, viņa dvēsele atvieglojumu rada lūgšanā. Brāļi, ja mēs nespējam saprast lūgšanas dziedinošo spēku, mums nāksies pļaut briesmīga ieraduma augļus – pastāvīgas raizes un uztraukums. Mūsu dusmīgie un nesakarīgie kliedzieni runā par to, cik sen mēs pēdējo reizi esam lūguši. Patiesa lūgšana nevar būt lepna un augstprātīga. Patiesa lūgšana padara augstprātīgos vīriešus pazemīgus un padevīgus. Lūgšana – tā ir mūsu cilvēciskās ierobežotības atzīšana. Bet ar atzīšanu atnāk arī mierinājums, līdzīgi tam, ko sieviete izjūt spēcīga vīrieša apskāvienos. Nē, tā nav personīgā vājuma atzīšana, drīzāk, lieliska iespēja nolikt mūsu cilvēcisko būtību zem augstākas varas apsardzības. Vīrieši, kuri cenšas izspēlēt no sevis dumpiniekus, kuriem nav vajadzīgs Dievs, nonāk pie sabrukšanas robežas, jo bijušais spēks ir izsīcis. Daudzi vīrieši aiz savas reliģiozās fasādes cenšas noslēpt nomāktību. Daudzi slēpj izmisumu un vilšanos, izlemjot, ka viņi – dievi, kuru spēkos ir jebkuras problēmas atrisināšana. Bet vīri – lūdzēji zina, ka viņi nav visspēcīgi, un lūgšanas laikā ar prieku un atvieglojumu atdod savas raizes Tam, Kurš var visu! Lūgšana – tas ir kompliments Dievam, atzīšanās, ka mēs ticam Viņa spējām tikt galā ar mūsu neatrisinātajām problēmām. T.D.Džeiks